Stiklu izgatavot mācējuši jau senie ēģiptieši ap 4000. g. p. m. ē. Vecākais saglabājies priekšmets ir kāda melna pērle, kas izgatavota 3500 .g. p. m. ē. un tagad atrodas Oksfordas muzejā. Senāk stikla priekšmetus izgatavoja, modelējot staigno masu ar dažādiem rīkiem īpašos veidņos. Stikla pūšana parādījās tikai ap 30. g. p. m. ē. No ēģiptiešiem stiklu pagatavot iemācījās bizantieši un romieši. 1. g. s. romieši sāka pagatavot arī logu stiklus. 11. g. s. sākumā kausētavas darbojās mežiem bagātās vietās pie klosteriem. Stikla masas sakausēšanai lietoja malku, bet pelni deva stikla sākuma vielu potašu. Viduslaikos stikla rūpniecība sevišķi uzplauka Murano salā Venēcijā un savus ziedu laikus sasniedza 16. – 17. gs. sākumā, kad turienes spoguļiem, mozaikām un dekoratīvajiem stikliem nebija līdzīgu visā pasaulē. Vēlāk stikla ražošana ieviesās arī citās Eiropas valstīs, sevišķi Vācijā. 16. g. s. Bohēmijā sāka ražot slīpēto kālija – kalcija stiklu. 1619. gadā Francijā un 1635. gadā Anglijā stikla kausēšanai sāka izmantot akmeņogles. Lai stikla masa kustu vieglāk, tai pielika svina oksīdu. Tā sākās svina kristāla stiklu ražošana. 17. g. s. Francijā lielas stikla plāksnes pagatavoja lejot. ASV pirmā stikla kausētava ierīkota 1790. gadā. Tomēr īsta stikla ražošanas attīstība sākās tikai 19. g. s. beigās pēc reģeneratīvās gāzes vannas izgudrošanas. Šajā laikā stikla rūpniecībā sākās ķīmiski tehniski pētījumi. Stikla ražošanas ražība pieauga pēc tam, kad 1905. gadā izgudroja stikla pūšamo mašīnu. Vēlāk notika arī mehanizēta stikla plākšņu ražošana. Mūsdienās attīstīta stikla ražošana ir ASV, Polijā, Rumānijā, Japānā, Vācijā un Krievijā. Jēlvielas iepriekš labi sasmalcina un sajauc. Maisījumu kopā ar apmēram 30 % stikla lauskām novieto šamota kausējamos podos, kurus ieliek stikla kausējamā krāsnī, vai ar šamotu izklātas vannas veida krāsnīs uz klona. Te izkausētā masa sasniedz 60 – 75 cm biezumu. …
