Empīrisms ir filosofiska nostādne, ka visām zināšanām jābalstās uz pieredzi. Ikdienišķajā domāšanas līmenī neapšaubāmi liekas, ka pasaule tiek izzināta pakāpeniski, balsoties uz faktiem un parādībām, ko mēs redzam, dzirdam un jūtam. Taču katram zināms, ka pilnībā sajūtām uzticēties nedrīkst.
Maija Kūle grāmatā Filosofija pārspriež domu, ja, piemēram, degam drudzī un tāpēc telpa, kas patiesībā ir auksta, mums liekas karsta? Tādā gadījumā mūsu zināšanas par telpu noteikti ir aplamas. Bet kā lai zina, ka mēs attiecībā pret pasauli parasti esam normālā dvēseles stāvoklī? Varbūt mūsu pieredze mūs vienmēr krāpj? Šādu pārdomu rezultātā empīriķi parasti piesauc vai nu dievu vai dabu. Mūsu pieredze nevar mūs krāpt nemitīgi, jo dievam vajadzēja mūs radīt par normālām būtnēm. Piesaucot dabu kā argumentu, tiek atzīmēts, ka mēs esam dabas daļa, tāpēc mūsu sajūtām un prātam principā vajadzētu būt saskaņā ar dabas norisēm. Tāpēc pieredze principā nevar melot.1
Cilvēces vēsturē un angļu filosofijā viens no ievērojamākajiem ir izcilais angļu filosofs Džons Loks. Kā galvenos zināšanu avotus viņš uzskatīja pieredzi, vērojumus, eksperimentus. Loks uzskatīja, ka izziņas pamats ir pieredze, kuru gūstam vērojot un eksperimentējot ar dabu. Tikai ar sajūtām gūstam idejas. Viņš bija tas, kurš pirmais detalizēti pievērsās empīriskās izziņas izejas posmam – pieredzei un konstatēja, ka ikviena pieredze sākas ar ārpasaules uztveršanu, ar sajūtām.
Savā esejā Par cilvēka sapratni Loks pieņem, ka prāts kā balts papīrs ir bez nevienas rakstu zīmes, bez nevienas idejas. …