Pierādījumu pieļaujamības izvērtēšana kriminālprocesā

Nobeigums
Šī darba rezultātā autors ir nonācis pie turpmāk norādītajiem svarīgākajiem secinājumiem.
1. Pieļaujamība kā pierādījumu īpašība kalpo kā līdzeklis, lai novērstu saprātīgu šaubu izraisīšanu attiecībā uz apstākļiem, kuriem lietā ir nozīme un kuru pierādīšanai kalpo attiecīgie pierādījumi. Tāpat tā kalpo kā valsts varas iestāžu tiesiskas darbības kontroles mehānisms.
2. KPL pamatprincipu pārkāpumu aizliegums kā absolūtās nepieļaujamības kritērijs pēc būtības ietver arī citus absolūtās nepieļaujamības gadījumus, kuri noteikti KPL 130.pantā.
3. Lai gan nepamatoti izmantotas operatīvās noklausīšanās rezultātā iegūtie pierādījumi paši par sevi ir nepieļaujami, no iegūtajām ziņām iespējams iegūt informāciju par citiem pierādījumiem, kuri saskaņā ar KPL var tikt izmantoti konkrētajā lietā. Tādējādi var tiek pieļauta pierādījumu izmantošana, kuri faktiski iegūti pretlikumīgu izmeklēšanas darbību rezultātā, pārkāpjot neattaisnotas iejaukšanās personas dzīvē aizliegumu.
4. Ja operatīvā sarunu noklausīšanās tiek veikta, lai atklātu noziegumu, taču izmeklēšanas rezultātā konstatējams, ka izdarīts kriminālpārkāpums, ir uzskatāms, ka noklausīšanās rezultātā iegūtie pierādījumi nav pieļaujami, un notikusi nesamērīga iejaukšanās personas privātajā dzīvē.
5. KPL pārkāpums iestājas, ja amatpersona nenodrošina tulka piedalīšanos, kad tas tiek pieprasīts, kā arī tad, ja veic tulkošanu kriminālprocesā iesaistītajai personai pats. Nav viennozīmīgi skaidrs, vai abos gadījumos konstatējams kriminālprocesā lietojamās valodas pamatprincipa pārkāpums, kas nozīmētu iegūto pierādījumu nepieļaujamību.…