Laika gaitā noziegumu iztiesāšanas, pierādīšanas un pierādījumu pārbaudes kārtība ir ļoti krasi mainījusies.
Franku laikmetā(V-Ixgs.) darbojās Lex Slica (Sāliešu likums), kurā lielākā daļa bija veltīta krimināltiesībām. Tas bija normu kopums, pēc kura jau pirms Franku valsts izcelšanās dzīvoja ģermāņu cilts abos Reinas krastos. Tās bija tautas tiesības, tajās tik pat kā nav kristietības un romiešu tiesību ietekmes. Procesā valdīja sacīkstes princips, nebija atšķirības starp civillietas un krimināllietas izskatīšanu. Tiesas pierādījumus nemeklēja, tie bija jāgādā pašiem procesa dalībniekiem.
Pats drošākais pierādījums bija atzīšanās(confessio), zvērests. Kā pierādījumi noderēja arī dokumenti un priekšmeti, ar kuriem izdarīts noziegums. Plaši tika izmantotas liecinieku liecības.
Karolingu laikā parādījās līdzzvērētāji – coiuratores. Tie nebija liecinieki par konkrēto noziegumu, viņi varēja par to neko nezināt, taču, viņi apsūdzēto pazina kā goda vīru ar nevainojamu reputāciju.
Izplatīts pierādījumu veids bija ordālijs, jeb Dieva tiesa. Ja ar parastajiem pierādījumiem nespēja noskaidrot patiesību, tad lietoja ordālijas – pārbaudi ar nokaitētu dzelzi, verdošu ūdeni, gremdēšanu dziļā upē, dīķī vai ezerā.1 Šāda veida ērtā tiesa saglabājās 1000 gadus, jo tā viegli varēja iztiesāt, diez vai kāds varēja tādā veidā pierādīt savu nevainību.
Ap 1230.gadu bruņinieks un tiesnesis Eike fon Repkovs jeb repkovas Eike, Saksijas paražu tiesības apkopoja krājumā, kas pazīstams ar nosaukumu Šakšu spogulis”- ļoti bargi soda mēri. Kārtu pārstāvniecības monarhijas laikos (14.-17.gs.) – krimināllietās un civillietās saglabājās vienāda procesuālā kārtība. Tiesa pierādījumus nevāca, pat krimināllietā cietušajam bija jāsagādā pierādījumi. Galvenie pierādījumi bija liecinieku liecības, rakstiski pierādījumi. Lietišķie pierādījumi, ”atzīšanās”, zvērests, pārbaudes ar nokaitētu dzelzi, gremdēšana ūdenī un tiesas divkaujas.2
Romiešu tiesību recepcija notika “Karolīnā”, kas līdz pat 1870.g. bija Vācijas kopējais tiesību krājums. Šeit Kriminākprocesam bija inkvizīcījas raksturs ar sevišķu bardzību un nežēlību. Ikviens pie atbildības sauktais tika uzskatīts par vainīgu, un viņam vajadzēja pierādīt pretējo.
Izveidojās formālā pierādījumu teorija. Piemērām, viena liecinieka liecība tika uzskatīta tikai par puspierādījumu. Vienīgi divu liecinieku liecību pieņēma kā pierādījumu. Ja trūka tiešu vainas pierādījumu, pieņēma netiešus pierādījumus (piemērām, apsūdzētā šaubīgā reputācija bija netiešs viņa vainas pierādījums). Par visdrošāko pierādījumu uzskatīja apsūdzētā atzīšanos. Tādēļ, lai apsūdzētais atzītos, viņu spīdzināja. Tiklīdz bija savākti tieši vai netieši pierādījumi par apsūdzētā vainīgumu, viņu sāka spīdzināt lai atzītos.…
