Pēc Aristoteļa domām visraksturīgākā cilvēka iezīme ir prasme pierādīt. Mācība par pierādījumu tieši balstās uz mācību par slēdzienu.
Platona definīcija: Pierādījums ir patiess prātojums ,kas pamatojas uz slēdzienu.
Tātad pieŗādījums ir domāšanas process, kurā sprieduma patiesums tiek loģiski pamatots ar citiem patiesiem spriedumiem.
Bieži vien daudzās dzīves situācijās, dažādās sabiedriskās parādībās un notikumos mēs saktām pazīmi, ka trūkst loģiskais pamatojums pierādot globālas lietas. Cik daudz apsurdu var veidot cilvēku nepareiza domāšana, nepareizs spriedums. Tā nu reiz tas ir, ka tautā pastāv sava definīcija -„katram sava taisnība”, taču tas jau atgādina bara likumu un kā zināms, arī seno laiku iekārtas nonāca pie slēdziena, ka sabiedrībā vajadzīgs kāds loģiskāks variants, izskatot dažādas situācijas.
Piemēram, vēsturiskais fakts – Jēzus Kristus notiesāšana uz nāvi. Pēc Evanģēlijā rakstītā Poncijs Pilāts nekādu vainu pie viņa nesaskatīja, un tad viņš vērsās pie tautas, kura bija tumša un neizglītota, to starpā arī skauģu un ieinteresētie un spriedums tika veidots absurdiem pierādījumiem, jeb labāk sakot - to nebija.
Jeb kurai patiesībai ir objektīvs raksturs tajā ziņā, ka tā saturs ir neatkarīgs no mūsu viedokļa un subjektīvās pārliecības. Un kamēr patiesība nav pierādīta, tā paliek tikai pieņēmums un tādas patiesības tikmēr nemaz nav. Sašutums rodas par to, ka arī mūsu varas sistēmās ir tik daudz nepareizi veidotu gan likumu, gan novestu lietu, tādas pazīmes saskatāmas gan tieslietu sistēmā, gan izglītības, gan politikā. Vienīgi jāpriecājas, ka vismaz prezumpcijas princips, kas ir arī kā Cilvēktiesību deklarācijas, tā visu konstitūciju pamatu pamats netiek pārkāpts, vismaz visretāk un ne tik klaji! …