Pierādījumi kriminālprocesā

Pierādījuma funkcija kriminālprocesā būtu skaidri jādefinē un vislabāk to iespējams atklāt izzināšanas un pierādīšanas procesu saistītā analīzē. Kad kaut kādas ziņas vai fakti procesa gaitā tiek iegūti, nav pamata runāt par šīm ziņām kā pierādījumiem. Pirmkārt, kamēr nav izvērtēta šo ziņu kvalitāte un noderība sekojošā pierādīšanas procesā, nav iespējams pateikt, vai šīs ziņas atbildīs pierādījumu statusam, otrkārt, kamēr vien ar iegūtām ziņām nekas netiek pamatots, kamēr tās netiek izmantotas pārliecības radīšanai citā cilvēkā, vispār nenotiek pierādīšana, līdz ar to nevar runāt arī par pierādījumiem. Kriminālprocesa likuma 9. nodaļā, kur reglamentēti pierādīšanas un pierādījumu pamatjautājumi, iekļauti virkne nosacījumu, lai kriminālprocesā iegūtās ziņas varētu uzskatīt par ticamām, attiecinām un pieļaujamām un varētu būt izmantotas pierādīšanā. Darba mērķis - analizēt pierādījumu būtību, veidus un prasības attiecībā uz tiem. Darba uzdevumi: 1. Raksturot pierādījumu jēdzienu un veidus; 2. Analizēt Kriminālprocesa likuma prasības attiecībā uz pierādījumiem. Darbā tika pielietotas pētnieciskās un tiesību normu interpretācijas metodes. Darba izstrādes gaitā izmantoti normatīvie akti, speciālā literatūra, elektroniskie resursi un tiesu prakses materiāli.