Mācība par pierādījumu ir loģikas kursa galamērķi arī tajā ziņā, ka visas izskatītās domāšanas formas galarezultātā it kā virzītas pierādījuma pusē, bet mācība par pierādījumu tieši balstās uz mācību par slēdzienu. Šajā ziņā pierādījums skaidrojams kā atsevišķs slēdziena gadījums. Minētais atbilst Platona definīcijai: „Pierādījums ir patiess prātojums, kas pamatojas uz slēdzienu”.
Pierādījums ir domāšanas process, kurā sprieduma patiesums tiek loģiski pamatots ar citiem patiesiem spriedumiem.
1.1. Patiesība un pierādījums
Patiesība un pierādījums ir divi dažādi sprieduma satura novērtējumi izzināšanas aspektā. Jebkurai patiesībai ir objektīvs raksturs tajā ziņā, ka tās saturs ir neatkarīgs no mūsu viedokļa un subjektīvās pārliecības. Taču, kamēr patiesība nav pierādīta, tā paliek nevis drošas ticamības, bet varbūtīga pieņēmuma statusā.
Ņemot vērā sprieduma epistēmiskās modalitātes apakšveidus (skatīt tabulu Nr.1), izziņas procesa loģiskā uzbūve attēlojama ar četrām vienībām: patiesība, pierādījums, pārliecība, prakse.
Šķiet, ka prakse un izziņa ir divas savstarpēji nesavienojamas cilvēka darbības sfēras: prakses mērķis ir pasaules pārveidošana, bet izziņa virzīta uz esamības būtības pilnīgāku atveidošanu. Taču īstenībā starp šiem patiešām loģiski nesavienojamiem jēdzieniem pastāv visdziļākā iekšējā mijiedarbība, kas izpaužas filozofijas formulā: prakse ir izziņas pamats un galvenais virzošais spēks.
Kā redzams tabulā Nr.1, patiesībai ir četri iespējamie ceļi uz praksi:
1)caur pinu virkni „patiesība – pierādījums – pārliecība - prakse”;
2) caur pilnu virkni „patiesība – pārliecība – pierādījums - prakse”;
3)Caur saīsināto virkni „patiesība – pierādījums - prakse”;
4)Caur saīsināto virkni „patiesība – pārliecība - prakse”.…
