Pienākumi ir katram un ikvienam. Bet vai mēs apzināmies visus savus pienākumus un to prasības no mums tas uzliek. Bet kas tad ir šis pienākums? Un ko tas pienākums mums liek darīt?
Pienākums ir viens no galvenajām ētikas pamatkategorijām. No sākuma būtu jāapskata, kāda nozīmes un skaidrojumi tiek doti aplūkojot Latviešu valodas vārdnīcu un Ētikas vārdnīcu.
Ielūkojoties „Latviešu valodas vārdnīcā” vārdam „pienākums” tiek dots šāds skaidrojums: „Pienākums – darbība, rīcība, izturēšanās, ko nosaka tiesiskas vai morālas normas”.
Bet par šim terminam „Ētikas vārdnīcā” ir dots šāds skaidrojums: „Sabiedriska nepieciešamība, tikumiskajās prasībās izteikta tāda forma, kādā šīs prasības tiek izvirzītas noteiktai personai. Citiem vārdiem sakot tā ir uz visiem cilvēkiem vienādi attiecinātu tikumisko prasību pārvēršana par kādas atsevišķas personas uzdevumu, kas formulēts atbilstoši stāvoklim un situācijai, kādā šī persona atrodas attiecīgā brīdī”.
Ja tikumiskā prasība ir izteikta sabiedrības attieksme pret tās atsevišķiem locekļiem (sabiedrība to formulē un izvirza viņiem), tad pienākums ir indivīda attieksme pret sabiedrību. Indivīds uzņemas noteiktas morālās saistības sabiedrības priekšā (ir darbības subjekts, kas apzinās un realizē šīs saistības).
Šie abi divi skaidrojumi savā starpā sasaucas un nav pretrunīgi.
Kā svarīgam, daudzveidīgam un bagātam jēdzienam ir nepieciešams tā izskaidrošana. Tādēļ jēdzienu „pienākums” pēta deontoloģija (grieķiski deon – vajadzīgais, nepieciešamais) – mācība par pienākumiem un tiesībām, morālajām prasībām, normatīviem.
Pienākuma pamatā ir dažādi likumi un principi, piemēram, Vecās Derības Dieva 10 baušļi, tie nosaka cilvēka morālos pienākumus, no baušļiem izriet, kā cilvēkam morālā situācijā ir jāizšķiras un kas jādara. Tie daļēji aprāda mūsu pienākums pret mums apkārt esošajiem un sevi.
10 Baušļi:
1. BAUSLIS: Es esmu Dievs, Tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.
Mums būs Dievu pār visām lietām bīties, mīlēt un uz Viņu paļauties.
…
