Dzīvē traumas gūst ikviens. Garīgas traumas izjauc mūsu psiholoģisko labsajūtu, bieži vien tās sāp ilgāk nekā fiziskas. Piedošana ir pārsējs, ko iemācāmies uzlikt garīgai brūcei. Kā mums tas izdodas? Vai piedošana dziedina, un kas notiek cilvēkā piedodot?
Vai piedodam vairāk ar prātu vai ar sirdi? Spēja piedot sev – realitāte vai sapnis? Savu skatījumu un domas par to pauž dažādu profesiju pārstāvji – spilgtas personības.
Ieva Priedniece, psihoterapeite, psihoorganiskā analītiķe
Piedošana ir personības apliecinājums pēc jebkuras traumas, piedošana ir zīme, ka pēc traumatiska notikuma ir atjaunojusies vai pirmo reizi radusies spēcīga pašapziņas izjūta un ticība saviem ideāliem. Vārdu – piedod – dzirdam bieži. Cilvēki to atkārto, bet tas ir tikai atgādinājums un apzināšanās, ka piedošana ir iespējama, un tā var runāties visu mūžu. Tas ir tāpat, kā teikt sniega mākonim: “Piedod, ka saaukstējos!” – un turpināt staigāt kailam. Vai arī sniega mākonis sacītu: “Piedod!” – un turpinātu snigt. Pastaiga sniegainā laikā liek apzināties, kur atrodamies un kas esam, iemāca norūdīties vai apģērbties. Piemērošanās noteiktai videi, savu resursu mobilizēšana mums, protams, sagādā grūtības. Taču, piemērojoties saskarsmei ar cilvēkiem, kas ir kautrīgi, vainīgi, trauksmaini, bailīgi, apvainojušies vai agresīvi, bieži – it īpaši bērnībā, būdami naivi, – gūstam traumas.…
