Teorija stabilizējās 20.gs.70gados, pateicoties amerikāņu ekonomistiem. Starp ideju autoriem piedāvājuma teoriju var izcelt kā jauno austriešu skolas pārstāvi, pirmām kārtām, F. fon Haeka robežefektivitātes faktoru ieviešana mūsdienīgajā monetārismā. Piedāvājuma teorijā atradās vieta arī priekš daudzajām ekonometriskajām izstrādēm.
Piedāvājuma teorija pēc satura būtībā ir samērā amorfs veidojums. Tai nav īpašas skaidri formulētas metodoloģiskas un idejiskas platformas, precīza priekšmeta, atzīta līdera. Paši piedāvājuma teorijas aizstāvji to ierobežo ar koncepcijām, kuru autori aizstāv pāreju uz ilglaicīgu valsts regulētu ražošanas faktoru teoriju, uzskata par nepieciešamību samazināt nodokļus un ieviest ierobežotu naudas politiku, piekrīt Lafera efektam.
Ne vienmēr var noteikt, kur beidzas monetārisms un kur sākas piedāvājuma teorija. Vairākumā to izglītojošo koncepciju tajā vai citādā pakāpē eksistē monetārie komponenti. Atzīmēsim, ka virknei problēmu (naudas politikas nozīme inflācijas procesa stabilizācijā, budžeta deficīta finansēšanā u.c.) piedāvājuma teorijas pārstāvjiem izdevās izstrādāt pozīcijas, kas ievērojami atšķiras no monetārām. Daudz precīzāk redzama robeža starp piedāvājuma teoriju un keinismu. Atšķirībā no monetāristiem, kuri ņem vērā keinisma pieprasījuma analīzi un kuri arī no turienes smēlušies ne mazums ideju, piedāvājuma teorijas izveidotāji ietur stingru antikeinisma līniju mūsdienas ekonomikas un politikas problēmu plašā spektrā.
70-80.gadi iezīmējas ar seplaideru ietekmes pastiprināšanos gan uz pasaules ekonomiskās domāšanas analīzi, gan arī uz virkni vadošo rietumvalstu ekonomiskās politikas veidošanās principiem. Tā piemēram, ASV viņu rekomendācijas kļuva par “Reigana administrācijas eksperimenta sirdi ekonomiskās politikas jomā”.
Galvenais iemesls pietiekami augstajai autoritātei piedāvājuma teorijai sastāv galvenokārt no atbalstītāju spējas dot pietiekami pārliecinošas atbildes uz jautājumiem, kurus ir izvirzījusi saimnieciskā prakse, izstrādāt konstruktīvus variantus daudzu rietumu 70.gadu ekonomikas problēmu risināšanā. Runa iet par inflācijas kontroles pazaudēšanu, kas pārklājas ar augošā bezdarba ilgstošu ekonomiskā pieauguma palēninājumu(bremzēšanu), kas tajā laikā bija raksturīgs dažām attīstītām valstīm. Tieši tad parādījās skaidras pazīmes ekonomikas valsts regulēšanas sistēmas krīzei, kas balstās uz keinisma principiem. Kā, piemēram, tās nespēja būtiski palīdzēt efektīvi apgūt zinātniski tehniskās revulācijas tehnoloģiskas sasniegumus.
Neokonsarvatori ne tikai deva šo parādību visumā reālistisko izskaidrojumu, bet arī izveidoja priekšlikumus ekonomiskās politikas reorganizācijai, asi izvirzot jautājumu par mūsdienu ekonomikas visa saimnieciskā mehānisma nepieciešamo nopietno transformāciju. Praktiski visas piedāvājumu teorijas nodaļas balstās uz vienas un tās pašas konceptuālās shēmas. Vispirms tiek apskatīti ekonomisko problēmu rašanās mehānismi( nevadāma inflācija, augsts bezdarbs, zema ražošanas dinamika u.c. ), pie tam vadošie kļūst spēki, kas deformā tirgus procesus un samazina raž.faktoru izmantošanas efektivitāti(valsts, kas īsteno nepareizu ekonomisko politiku, arodbiedrības, kuru darbība pārsniedz saprātīgas robežas u.c. ).…
