Būtiskākais pieaugušo psihes attīstībā ir sociālo lomu izpilde ģimenē, profesionālajā jomā, pretenziju un reālo sasniegumu proporcionalitātes ietekme uz emocionālo stabilitāti.
Pieaugušo psihiskās attīstības īpatnības psiholoģijā apskata no:
1)fiziskās attīstības,
2)sociālās attīstības,
3)personības attīstības viedokļa.
Pieaugušo periodā personība sevi piepilda ne vairs nejauši, bet atbilstoši savai “patībai” vai ievirzēm, meklē savām vajadzībām, iekšējai un ārējai motivācijai atbilstošas apmierināšanas iespējas.
Kā uzskata E. Šterns katram dzīves posmam ir sava jēga un uzdevums. Atrast sevi tajos ir viens no galvenajiem piemērošanas likumiem. Galvenais ir līdzsvarotība starp ķermeni, garīgo spēku un intelektuālo spēju faktoriem. Pie tam tie viens otru ļoti stipri ietekmē. Pastāv dažādi klasifikācijas varianti, taču būtiskākie faktori ir līdzīgi.
Pēc dažādu autoru uzskatiem pieaugušā vecumposms aptver vecumu no 18-19 līdz 55-60 gadiem. Dzīves līnija tiek klasificēta ļoti dažādi, piemēram, Leverhuts izdala: bioloģiskos, psihiskos un garīgos aspektus. Bioloģiskajā aspektā nosacīti izšķir: 1. augšanas fāzi; 2.līdzsvara periodu; 3. involūcijas periodu. Katrai orgānu sistēmai ir arī sava hronotipijas līkne, katra no šīm sistēmām var novecot un pārveidoties atšķirīgi. Novecošanu raksturo šūnas elastīguma samazināšanās. Fiziskā attīstība ir ļoti strauja līdz 20 gadiem, bet pēc 40 gadiem tā sāk kristies. Vīriešiem, kļūstot vecākiem, tiek saražots mazāk spermatozoīdu, tomēr viņi var radīt bērnus, kaut arī var rasties grūtības ar erekcijas sasniegšanu. Sievietes 40 gadu vecumā var pārdzīvot menopauzi. Sievietes pārdzīvo estrogēnās sekrēcijas samazināšanos, ovulācijas apstāšanos, tātad nevar virs kļūt grūtas. Sievietes menopauzi uztver gan pozitīvi, gan negatīvi. No negatīvās puses- sievieti var sāpināt tas, ka viņa vairs nevar dzemdēt, bet, no otras puses,- vairs nebūs ikmēneša cikla sagādāto neērtību un nebūs jāizsargājas no grūtniecības.…
