Mūsdienu izglītības paradigmu maiņas ietekmē notiek prioritāšu maiņa no mācību priekšmeta uz bērna personību.
Pēc veseluma pieejas modeļa klavierspēles mācību procesā (Sīle M., 2000), katrai pedagoģiskai parādībai ir atvērts raksturs un tā tiek tverta veselumā (Lieģeniece D., 1996); bērna personības - prāta - jūtu - gribas veseluma attīstība (Špona A., 1996) dabiskās un sociālās attīstības vienotībā (Špona A., 2000) balstās uz iepriekšējo dzīves pieredzi un tiek fiksēta ar atmiņas palīdzību. Tātad viens no personības veselumu veidojošajiem komponentiem ir atmiņa.
Līdz pat 19. gadsimta 90. gadiem atmiņas problēmu risināja tikai praktizējoši koncertmākslinieki. 20. gadsimta pirmajā ceturksnī psiholoģijas un medicīnas literatūrā parādījās vesela virkne rakstu par mūzikas iegaumēšanu un reproducēšanu, par absolūto dzirdi, par muzikālās atmiņas atpazīšanas un reproducēšanas funkciju attiecībām, kā arī par muzikālajiem priekšstatiem - atmiņas attīstības problēmu sāka pētīt psiholoģijas un medicīnas zinātnē.
Klavierspēles mācību procesā aktuāla ir bērnu atmiņas attīstības problēma:
grūtības repertuāra iegaumēšanā;
nedrošības izjūta, ko izraisa pārliecības trūkums, nedrošība par savas atmiņas iespējām;
neveiksmes uz skatuves, kas radušās psiholoģiskās nesagatavotības dēļ.
Klavierspēles mācību procesā akcentētas konkrētu pianistisko prasmju un iemaņu veidošanas problēmas, nepievēršot uzmanību bērna personības intelektuālo spēju, to skaitā arī atmiņas, attīstībai.
Kā liecina 2001. gadā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, Ogres, Bolderājas, Siguldas un Balvu mūzikas skolās veiktās konstatējošās anketēšanas rezultāti, Latvijas mūzikas skolu klavierspēles pedagogi par primāro uzskata konkrēta skaņdarba iegaumēšanas ātrumu un noturīgumu, neakcentējot bērna muzikālās atmiņas kā psihiskā izziņas procesa attīstību kopumā.
Pedagoģijas zinātnē izdala dažādus muzikālās atmiņas komponentus, bet to līdzsvarošanas iespējas personības veseluma ietvaros netiek pētītas pietiekami izsmeļoši. Latvijas mūzikas pedagoģijā nav pietiekami izstrādāti un praktiskajā darbībā ieviesti muzikālās atmiņas attīstību veicinošie pedagoģiskie paņēmieni.
Pētījuma objekts - klavierspēles mācību process.
Pētījuma priekšmets - muzikālā atmiņa.
Mērķis - izpētīt pedagoģijas un psiholoģijas zinātnē aprobētās atziņas par atmiņas veseluma būtību un tās komponentu attīstības līdzsvarošanas iespējām klavierspēles mācību procesā.
Uzdevumi
1) izpētīt pedagoģisko un psiholoģisko literatūru par atmiņas veselumu;
2) izpētīt atmiņas attīstību veicinošos pedagoģiskos paņēmienus;
3) pārbaudīt pedagoģisko paņēmienu efektivitāti praksē.
Petījuma teorētisko pamatu veido latviesu un ārzemju psiholoģijas zinātnieku Alekseja Vorobjova, Māras Zilgalves, Adriana Ešmaņa, Roberta Konveja, Džona Millera un Valentīna Petrušina atziņas par atmiņu kā izziņas procesu; Rovana Atkinsona, Ričarda Šifrina, Noelas Entvistles, Ilzes Erdmanes un Irinas Kazanovskas izstrādātās pieejas atmiņas veseluma un tā veidojošo komponentu līdzsvarošanā; Tamāras Bogdanovas un Daiņa Zariņa formulētas likumsakarības klavierspēles prasmju un iemaņu apguvē; praktizējošo pedagogu un atskaņotājmākslinieku Lilijas Makinonas, Sjūzenas Helemas, Selijas Čepelas, Greisas Rabin-Rebsonas, Samarija Savšinska, Grigorija Kogana, Alekseja Aleksejeva, Genādija Cipina, Aleksandra Goldenveizera atziņas par muzikālās atmiņas attīstības likumsakarībām klavierspēles mācību procesā.
Pētījuma metodes
teorētiskās - salīdzinošā, strukturālā, sistēmiskā, pedagoģiski paradigmālā, pedagoģijas un psiholoģijas literatūras analīze;
empīriskās - novērošana, pārrunas, anketēšana;
pedagoģiski eksperimentālās situācijas veidošana un analīze.
Pētījuma bāze - Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas studenti (4), Ogres, Bolderājas, Siguldas un Balvu mūzikas skolas klavierspēles pasniedzēji (25), autores skolēni (2).
…
