Autors sāk darbu ar ievadu, kurā nosauc Francijas un Vācijas attiecības par tradicionālām ienaidnieku attiecībām, kuras radikāli mainās piecdesmitajos gados, kad valstis sāk viena otru pieņemt kā partneri. Autors uzsver, ka samierināšanās triumfs bija ne tikai naidīgās pagātnes uzvarēšana un mierīgas līdzāspastāvēšanas pieņemšana, bet arī stratēģisko parterattiecību veidošana, ko var traktēt kā “aliansi aliansē” . Amerikas Savienotajām Valstīm vācu – franču drošības savienība vienmēr ir likusies kā plānota ASV līderpozīciju un militārās atkarības mazināšanai Eirpoā, tādejādi arī mazinot Eiropas politisko pakļautību ASV. Šis darbs tad arī apskata Franču - vācu sadarbību un iesaistīšanos Rietumu aliansē. Autors arī uzsver Franču – Vācu sadarbības attiecības kā svarīgas ne tikai pašiem frančiem un vāciešiem, bet arī visai pārējai Eiropai un ASV. Eiropai Parīzes un Bonnas vienošanās ir atslēga ārējai un drošības politikai, bet Vācijai un Francijai nesadarbojoties un nekoordinējot savu darbību, ir maz iespējama loģiska Eiropas politika. Tas, ka pēckara Franču – Vācu attiecības bija Aukstā kara produkts, nenozīmē, ka tām ir jāiznīkst, bet tas nozīmē ka tās elastība mūsdienu apstākļos ir nepārbaudīta.
…