Pētnieciskās žurnālistikas darba analīze

Jānis Trops, “Diena”
“Latvijā grasās svilināt svešus kaulu miltus” (22.08.2003)
“Vides pārvalde atļauju devusi, nevērtējot kaulu miltu dedzināšanas sekas” (23.08.2003)

Lai gan mediju teorētiķi bieži vien sūdzas par pētnieciskās žurnālistikas trūkumu Latvijas plašsaziņas līdzekļos, ik pa laikam parādās kāds darbiņš, kas pretendē uz šo žurnālistikas veidu. Pēc Jāņa Tropa publikācijām “Dienā”, viņa atklātās nelikumīgās darbībās beidzās un vainīgā amatpersona zaudēja darbu. Iespējams, šo pētījumu var saukt par “sadzīves pētniecisko žurnālistiku”, jo tas neskāra pašus augstākos varas ešelonus, bet viņa darbs vismaz nepalika bez atbildes un reakcijas.
“Dienas” reportierim Jānim Tropam ideja pētīt kaulu miltu lietu radās pavisam nejauši (laikam jau tā ir bieži) – to, ka Ventspils ostā ienākusi tai neraksturīga krava, viņš pamanīja vietējā laikrakstā “Ventas Balss”, kur kādā pilsētas iedzīvotāja vēstulē tika pausts sašutums par nepatīkamo smaku, kas bijusi jūtama netālajās dzīvojamajās mājās kuģa izkraušanas laikā. To laikrakstā atzina arī ostas sanitārie dienesti, vienlaicīgi norādot, ka uz smakām nekādi kaitīguma normatīvi nepastāv, bet izkraujamā prece cilvēkiem nekādā veidā nav bīstama.
Doma papētīt tuvāk, kāpēc Latvijā šāda krava nonākusi un kur tā tālāk tiks izmantota, radās pēc Tropam pazīstama dzelzceļnieka telefona zvana. Viņš pauda sašutumu, ka “tāda smirdoņa” tuvākajā laikā tikšot krauta vagonos un cauri vairākiem Latvijas novadiem vesta uz Rēzekni, it kā sadedzināšanai. Bija zināms, ka kaulu milti var būt lopbarības piedeva, tie izmantojami arī citos veidos, bet kāpēc tie jāved tieši dedzināšanai? Un kāpēc tieši Rēzeknē, kur pēc Tropa kolēģes Annas Rancānes informācijas (darbos komandā:) šādas speciālas dedzinātavas nemaz nav.…