Pētniecība māsu praksē

Māsu prakse tiek definēta kā darbība, kas palīdz indivīdam, ģimenei un dažādām sabiedrības grupām noteikt un sasniegt viņu fiziskās, mentālās un sociālās iespējas, tajā vidē, kurā sabiedrības locekļi dzīvo un strādā (PVO,1993).
Māsu prakse ir atvērts nepārtraukts process, ko citādi var saukt par aprūpi. Aprūpe ir domu, ideju un darbību kopums, kas nodrošina nepārtrauktu, abpusēju atgriezenisku saikni starp māsu un pacientu/ sabiedrību. Aprūpe ir transkulturāls jeb kulturāli kompetents enerģētiski līdzsvarots, cilvēkā orientēts process, kura galvenais mērķis ir pacienta veselības, atjaunošana un saglabāšana.
1988.gadā Vispasaules Veselības Organizācijas Eiropas Konferencē par māsu praksi, Eiropas Reģiona māsas izvēlējās stratēģiju Veselību visiem kā vadošo mērķi, uz kuru tiekties savas profesijas attīstībā. (1)
Māsu prakse balstās uz zināšanu bāzi, kas tiek atvasināta no pieredzes (radot erudīciju) un pētniecības (radot teorētisko zināšanu pamatu). Šī zināšanu bāze veicina spriedumu un racionālo pamatu rīcības pielāgošanai specifiskās situācijās.(4)
Māsu prakses attīstības koncepcijas pamatā ir nepieciešamība radīt jaunu māsas lomu, kas atbilstu cilvēka veselības vajadzībām, ne veselības aprūpes sistēmas vajadzībām. …