Sociālajās zinātnēs ir divas pieejas, ko lieto pētniecībā: kvantitatīvā un kvalitatīvā. Abām pieejam ir līdzīgi galamērķi- vairot zināšanas, bet tās atšķīrās veidā, kā to dara. Šīs atšķirības var raksturot jebkura veida pētniecības sešu pamat dimensiju terminos: dizains (shēma), vide, datu vākšanas metode, datu veids, pieeja datu analīzei un vispārinājuma veikšanas stratēģija. Kvantitatīvais pētījums paraksti ietver eksperimentālo vai vismaz kvaziekperimentālo dizainu, datu vākšanu, lietojot standartizētas procedūras un instrumentus laboratorijā vai līdzīgā vidē, skaitliskos datus. statistisko analīzi un hipotēzes pārbaudi par sprieduma vispārināšanas līdzekli. Savukārt kvalitatīvais pētījums tiecas lietot neeksperimentālus dizainus dabīgā vidē, vākt dažādā veida aprakstošus stāstījumu datus, izmantojot jēgā bāzēto analīzi (t.i. analīzes mērķis ir atklāt stāstījuma nozīmi). Vispārināšana visbiežāk paredz hipotēzes formulēšanu un diferencēšanu, paplašinot vai pārskatot pastāvošās teorijas. Korekta pētījuma kritēriji, ko lieto abas pieejas, ir to ticamība un validitāte. Gan kvalitatīvajām, gan kvantitāvajam pētījumam ir kā stiprie, tā arī vājie ticamības validitātes aspekti, un līdz ar to neviena nevar pretendēt uz vislabākās statusu.
Pētīšanas metožu izvēle
Pētīšanas metožu izvēle ir atkarīgā no pētījuma problēmas, mērķa, jautājuma, hipotēzes.
Pētījuma problēma ir izvirzītā tēma jeb problēma, kuru nepieciešams atrisināt, un tās formulējums norādīs, kāda pētnieciskā metodoloģija tiks izmantota.
Kvantitatīvajā metodoloģijā pētījuma problēmu rada nepieciešamība izskaidrot, paredzēt vai aprakstīt kādu notikumu vai iznākumu. Šī problēma ir atrisināma, nozīmīga, norāda uz pētījuma metodoloģiju, pētījuma bāzi, mainīgajiem. Tā ir skaidri saprotama, konkrēta, noslēgta, nemainīga, uz rezultātu orientēta, satur mainīgos. …
