Krievijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, bija ekonomiski atpalikusi. Krievijā bija neattīstīta rūpniecība. Attīstību un tirdzniecību kavēja Krievijas neizdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis – vienīgā pieeja jūrai bija pie Baltās jūras, kas bija aizsalstoša un tādēļ to nevarēja izmantot nepārtraukti. Sakarus un sadarbību ar Rietumeiropas valstīm apgrūtināja arī tas, ka Krievijai nebija arī labu sauszemes ceļu, kas savienotu to ar Rietumeiropu. Ārējā tirdzniecība neattīstījās arī tādēļ, ka Krievija ražoja pārsvarā lauksaimniecības produktus, ko bija grūti tālu pārvadāt, bet iepirka ieročus un greznuma priekšmetus, pēc kā nebija liels pieprasījums.
Krievija 17.gs. otrajā pusē salīdzinājumā ar Rietumeiropas valstīm bija milzīga, bet atpalikusi valsts. Pilsētas bija vāji attīstītas, tirgus darījumos maz izmantoja naudu. Krievijas atpalicību noteica vēsturiski apstākļi. Zināma ietekme bija arī pareizticīgo baznīcai, kas neatbalstīja zinātnes jaunievedumus un līdz ar to valsts bija diezgan atpalikusi, salīdzinot ar Rietumeiropas valstīm.
Krievijas valsts aparāts bija sarežģīts un neelastīgs – Bajāru domēs ietilpa daudz cilvēku, lēmumu pieņemšana bija problemātiska. Valsts ierēdņi atalgojumā saņēma zemi un tās dzīvojošos zemniekus.
2. Pēteris I
Pēteris I Lielais (1672. – 1725) ir cara Alekseja Mihailoviča un Natālijas Kirilovnas dēls. Līdz ar cara Fjodora nāvi 27. aprīlī 1682.g. tautas pūlis pasludināja Pēteri par caru.
Pēteris I bija audzis un izglītojies Maskavas vācu tirgotāju kolonijā, ko sauca par Vācu sētu. Tur viņš apguva gan matemātiku, ballistiku un fortifikāciju (mācība par militārajiem nocietinājumiem), gan arī dažādus amatus, ko prata vācu amatnieki. Viņš tikās ar ārzemniekiem un apguva dažādas zinības, tomēr vislielāko interesi izrādīja par kara lietām. Sava ārzemju brauciena laikā, vēl pirms Ziemeļu kara, Pēteris aizrautīgi mācījās. Viņa gredzenā bija iegravēti vārdi: „Es piederu pie tiem, kas mācās, un meklēju, kas mani māca.” …
