Savam referātam izvēlējos Pētera Pētersona lugu “Fēlikss un Felicita”, kas ir kāzu nakts atainojums sešpadsimt turpinājumos (nevis kā parasti tiek dalīts – cēlienos un ainās). Šis darbs ir 1998. gadā radīts latviešu literatūrā salīdzinoši maz pazīstamā, taču jaunā dramaturģijas rakstnieka darbs.
Ieskatoties tagadējā literatūras sabiedrībā, varam ieraudzīt un pamanīt daudz jaunu seju, kas vēlas sevi pierādīt un apliecināt, rādot un dodot sabiedrības vērtēšanai gana daudz jaunu darbu, cīnoties par to, lai iekļautos literatūras vēstures lappusēs, iegūtu savu nozīmību.Tas protams ir ļoti labi, jo laiki mainās, sabiedrība mainās, citas vērtības nonivelējas, citas rodas vietā un pieaug spēkā. Un tieši šīs izmaiņas ļoti skarbā un reālistiskā veidā parāda jaunie rakstnieki un jaunie darbi, viņu brīvais skatījums. Jaunie rakstnieki it kā pielāgojoties mūsdienīgumam nodarbojas ar jaunu emocionalitātes, tēlainības, dzīvīguma, nesamākslotības tēlojumu izteiksmīgumu jaunu efektu radīšanu un meklēšanu. Tomēr, lai cik ārišķīgi nereti šķistu šie darbi, tie lielākoties ir smagi psiholoģiski, jo lai cik grūti mums – sabiedrībai būtu atzīt, šobrīd pasaule ir pazaudējusi savu cieto stabilitāti, ieguvusi visatļautību,tomēr lielākā daļa cilvēku jūtas psiholoģiski smagi ievainoti, kas gandē viņu dzīves un atsauksies arī uz nākošajām paaudzēm.
Taču, lai nu kā, man šeit gribētos pilnībā attiecināt trimdinieka Jāņa Klīdzēja domas, ka rakstnieka darbam ir jābūt mūža darbam un tikia tad var būt īsts rakstnieks, par kuru saka “tu esidarījis visu, ko spēj”. Kā arī, rakstnieks neraksta pienākuma vai tautas mīlestības iespaidā, bet gan tāpēc, ka gribas sevi izteikt un dalīties izjūtās, pārdomās ar citiem.
Un, manuprāt, ikvienam sevi cienošam literatūras cienītājam būtu jāiepazīstas gan ar jau labi zināmo klasiku, gan ar mūsdienu literatūras šedevriem, lai iepazītu mūsdienu sabiedrību un laiku ar no malas stāvoša cilvēka acīm un ieraudzītu visu nepareizo un labojamo.…
