Pesimisms un tā cēloņi E.Veidenbauma dzejā

Veidenbaums. Vai ir vispār iespējams atbildēt uz jautājumu, kas viņš īsti bija? Pesimists, students, dzērājs, vēsturiska pasaka? – kā Rainis atzīmējis savas nepabeigtās lugas par Veidenbaumu radāmajās domās.
Savos 20 un vēl nedaudz gados viņš bijis dzīvespriecīgs, straujš, runīgs, draugu mīlēts. Kur rodas viņa drūmais pesimisms, kas tik spilgti izpaužas dzejā?

„Ak, uz visas pasaules platās
Nav neviens, kam laime zied!”

Rainis uztvēris Veidenbaumu nevis kā personiskās dzīves likstu upuri, bet gan kā sūkli, kurš uzsūcis sevī cilvēces sāpes. Veidenbaums ir īpašas idejas nesējs. Tāpēc arī Veidenbaumu tik ļoti mīl – viņš caur sevi, savu dzeju izteicis daudzu citu sāpes.

Veidenbauma personības traģisma un pesimisma cēloņi ir līdzīgi daudzu citu tā un vēlākā laika pasaules dzejnieku iekšējo moku cēloņiem. Viens no tiem ir sevis kā svešā, liekā un nevajadzīgā izjūta esošajā laikā. Veidenbaumam ar skumjām un ironiju jākonstatē, ka vairums viņu vēl nespēj saprast, nespēj pieņemt:

„Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienas.”…