Personvārdi kultūras apritē

Savam patstāvīgajam darbam esmu izvēlējies pētīt personvārdus ģeogrāfiskā aspektā, t.i. kā esošos cilvēku uzvārdus nosaka ģeogrāfiskais izvietojums un migrācijas procesi Alūksnes rajonā.
Pētījuma mērķis ir noskaidrot cik lielā mērā Alūksnes rajona ģeogrāfiskā situācija – pierobeža ar kaimiņvalstīm Igauniju un Krieviju- ir ietekmējusi mūsdienās esošo personvārdu lietojumu dotajā teritorijā.
Pētīšanas metode- deskriptīvā (apraksta) metode.
Kā galvenos literatūras avotus esmu izmantojis Valsts valodas centra 1999.gadā izdoto „Vārdadienu kalendāru” un Alūksnes rajona Telefonu grāmatu.
Sava pētījuma ievaddaļā pievērsīšos arī nelielam ieskatam latviešu personvārdu vēsturē.


2. IESKATS LATVIEŠU PERSONVĀRDU VĒSTURĒ.

Pirmatnējā sabiedrībā bija laiks, kad cilvēks neindividualizējās no citiem un nejuta vajadzību norobežoties no kolektīva. Tomēr pamazām cilvēks sāka pretstatīt sevi citiem.
Pirmsākumos cilvēks nemācēja izskaidrot dabas parādības, piedēvēja tām pārdabiskas īpašības un tāpēc radās dažādi dabas spēku un senču kulti. Ticot, ka cilvēki cēlušies no kāda stāda vai dzīvnieka, ar laiku atsevišķas grupas sāka saukties to vārdā. Šādi vārdi bija kolektīvi un parasti pārgāja no paaudzes uz paaudzi. Par individuāliem vārdiem izvēlējās objektu nosaukumus no apkārtējās vides, kuri pēc primitīvo cilvēku uzskatiem iemiesoja dzīvības spēku. Latviešiem tādi bija ābele, ieva, ozols, egle, lazda, rozīte, niedrīte, smildziņa, bite, skudra, cielaviņa, irbe, kaija, gulbis, vanags, alnis, vilks u.c. Ar laiku izveidojās arī personvārdu sistēma, kas sastāvēja no dzimtas kopējā vārda, individuālā vārda un kādas iesaukas vai palamas. Palamas un iesaukas parasti raksturoja vārda nesēju ( vecumu, augumu, izskatu, fiziskos trūkumus, nodarbošanos utt.). Vēlākos gadsimtos tās varēja ieņemt arī uzvārda vietu.…