SECINĀJUMI
Personiskā drošība ir nozīmīgs temats, runājot par iedzīvotāju labklājību. Autors (OECD) balstās dažādu citu pētnieku darbos, kas padara teorētisko ietvaru pamatotu un ticamu. Izvēlētais teorētiskais materiāls skaidro dažādu ar noziedzību saistītu procesu gaitu.
Pētījuma empīriskajā daļā autors lieto kvantitatīvo pētījuma metodi, izmantojot sekundāro datu analīzi. Izmantotie dati ir iegūti no uzticamiem avotiem - Gallup institūta, Pasaules Veselības organizācijas, ANO Narkotiku un noziegumu apkarošanas biroja, kā arī OECD apkopoto informāciju.
Viens no galvenajiem pētījuma mērķiem bija izmērīt labklājības līmeni. Pētījums ir salīdzinošs, jo, balstoties uz iepriekš noteiktiem kritērijiem, izvirzītiem rādītājiem, tiek salīdzināts, cik lielā mērā cilvēki jūtas droši savā valstī. Autors secina, ka drošības izjūta ir augstāka starp OECD dalībvalstu iedzīvotājiem, lai gan ir novērojama dispersija.
OECD dalībvalstu vidū no Baltijas valstīm ir tikai Igaunija, tādēļ šī pētījuma kontekstā ir grūti secināt par to, kāda cilvēku personiskās drošības situācija varētu izskatīties Latvijā. Taču, ja pieļauj, ka tā krasi neatšķirsies no Igaunijas, tad personisko drošību Latvijā var vērtēt kā augstu vai vismaz vidēju, bet ne zemu.
Mani priekšlikumi šajā gadījumā būtu biežāk atjaunināt datus un sekot līdzi izmaiņām tajos, jo, lai gan šis pētījums ir tapis 2010. gadā, informācija un dati par daudzām valstīm bija iegūta vairākus gadus pirms tam (2003. – 2008. gads). Dati, kas iegūti pirms 2008. gada, pētījuma izstrādes brīdī varēja būt visnotaļ aktuāli, taču senāk iegūtie dati 2010. gadā var tikt uzskatīti par novecojušiem. Lietojot novecojušus datus ir grūti saprast pašreizējo situāciju, grūti novērtēt, vai situācija ir uzlabojusies, vai pasliktinājusies.
…
