Pirms sākt runāt par personības teorijām, un tās analizēt, es vēlētos dot dažas definīcijas, kas vispār ir personība.
Personība - Persona, ko raksturo neatkārtojamu īpašību kopums, kas nosaka personas izturēšanos, attieksmi un izpaužas aktīvā, apzinīgā dzīves darbībā; individualitāte, kas no citiem atšķiras un apkārtējā vidē izceļas ar spēcīgām, parasti pozitīvām, rakstura īpašībām, aktīvu, apzinīgu attieksmi pret darbu un cilvēkiem; arī – ievērojama, populāra, slavena persona. [2]
Personība ir dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu. [3]
Pēc šīm definīcijām ir redzams, ka izpratne par to, kas ir personība ir ļoti dažāda, tāpat, kā ir dažādas personības attīstības teorijas, kas to pēta.
Es nolēmu salīdzināt E. Eriksona un K. Rodžersa personības attīstības teorijas pieejas. Iemesls kāpēc es izvēlējos tieši šīs teorijas ir tāds, ka abi šie psihologi pārstāv samērā atšķirīgas un varētu pat teikt pretēji orientētas teorijas. E. Eriksons pieder pie psihoanalītiski orientētiem psihologiem un balstās uz Z. Freida personības attīstības teorijām. Bet K. Rodžerss pieder pie humānistiskās pieejas, lai gan pats viņš uzskatījis, ka nepieder nevienam psiholoģijas virzienam. Humānistiskā psiholoģija balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves jēga ir šo potenciāla realizēšana, pašīstenošanās. [3]
Eriksons (1902-1994) tiek pieskaitīts pie mūsdienu pētniekiem, aktīvas pētnieka gaitas viņš beidza tikai 80. gadu beigās. Eriksons savā teorijā runā par astoņiem dzīves cikliem jeb astoņām personības attīstības stadijām.
K. Rodžerss atšķirībā no Eriksona neiedala personības attīstību stadijās, tomēr viņš izdala dažas svarīgas piezīmes.…
