Vizma Belševica (īstajā vārdā Vizma Elsberga) dzimusi Rīgā 1931. gada 30. maijā strādnieku ģimenē. Tēvs – Jānis Belševics, māte – Ieva Belševica, dzimusi Cīrule.
Vizma mācās Rīgas 41. Pamatskolā. Pēc tēva Jāņa Belševica iestāšanās vācu dienestā 1942. gadā, sākās konflikti ģimenē, un 1944. gadā tēvu sūta uz fronti. Uz Bolderāju atvadīties meita brauc viena. Līdz sūtīšanai uz fronti Jānis Belševics strādāja par beķeri armijas maizes ceptuvē Rīgā. Uz fronti tēvu nosūtīja par to, ka viņš strīdā bija izdaiļojis vācu virsnieka seju ar olu. Kurzemes katlā viņu ievainoja, izveda uz hospitāli Vācijā – gulēja viņš angļu zonā, vēlāk dzīvoja Londonā, kur arī miris.
7. klasi Vizma pabeidz Ugālē, kur dzīvo pie radinieces, jo ģimenei trūkst iztikas līdzekļu: “Manai vecaimātei bija tāds teiciens: ne man kas bijis, ne būs. Ja man ir kāds jumts virs galvas, tas vienkārši man ir gadījies.” []. Arī šeit apstākļi meiteni nelutina. Cilvēki, pie kuriem viņa mājo, ir pieraduši paši cīnīties ar grūtībām, negaidot palīga, un prasa, lai to dara arī tuvinieki. Mazajai Vizmai pašai jāpelna sev iztika. Lielā vientulība lika dziļāk ielūkoties dabā, saprast tās jaukumus. Interese par literatūru V. Belševicai ir jau kopš meitenes gadiem. Viņa aizrautīgi lasa A. Čaka, E. Ādamsona dzejoļus, taču par savu vienīgo skolotāju atzīst A. Upīti un ir daudz ierosmju guvusi no viņa valodas, bet vēlākajos gados Vizmai Belševicai paticis lasīt A. Eglīša, Kolsberga, R. Ezeras kā arī Priedes un Putniņa darbus.
Tā kā ģimene cīnījās ar nabadzību, mazo Vizmu vecāki stingri audzināja, bet diemžēl reti kad samīļoja un paslavēja: “Skatoties bērnības fotogrāfijās, liekas, ka biju bērns kā jau bērns… Man pamatīgi un uz visu mūžu iepaukoja, ka nav pasaulē neglītāka, lempīgāka, stulbāka bērna. Es ticēju. Savu vecāku vārdus parasti sāk apšaubīt tikai pusaugā, un tad jau ir par vēlu.” []. Sevišķi stingra bijusi māte: “Mana māte bija ļoti sarežģīta personība. Tas, starp citu, arī bija tāds audzināšanas princips, ka bērnu sunīja nepārtraukti, labu vārdu neteica.” []. Dzejniecei netīk atcerēties savu bērnību: “Es zinu, ka bērnība un jaunība ir ļoti traģisks laiks cilvēka dzīvē. Es nekad negribētu atgriezties savā bērnībā, jaunībā. Citiem tas kaut kā aizmirstas. Es neesmu aizmirsusi.” [].
No Ugāles dzejniece paņem visam mūžam līdzi dziļu dabas mīlestību, sīkstumu cīņā ar dzīves grūtībām. 1945. gadā Belševica sāk mācīties Rīgas 7. vidusskolā, taču līdzekļu trūkuma dēļ no 8. klases jāizstājas. Dažus mēnešus viņa nostrādā 10. tipogrāfijā. Jaunais amats iepatīkas, un viņa mācās Poligrāfijas 2. arodskolā, kur audzēkņi ir materiāli labāk situēti, atrodas valsts apgādībā. Komjaunatnē stājas 1947. gadā. 16 gadus vecajai arodskolniecei Vizmai Belševicai žurnāls “Karogs” 6. Burtnīcā nodrukā dzejoli “Vīrs darvo jumtu”. A. Upīts ar A. Čaku paredzēja no meitenes lielas lietas, apgalvojot, ka viņa ir apdāvināta. Tomēr šis dzejolis nav viņas pirmais iznāciens atklātībā.…
