Narcistiskām personībām (izņemot sensitīvo narcisu tipu) piemīt sevis idealizācija un cita cilvēka devalvācija, tāpēc viņš nejūt, ka otrs varētu viņu ievainot. Bieži vīrieši kļūst par donžuāniem ar virspusējām attiecībām - bēg prom pie fāzes, kad beidzas idealizācija.
Narcisu apkārtējie mēdz uskatīt par laimīgu un neuzskata par slimu, jo sociālie panākumi bieži tiek pielīdzināti psihiskai veselībai – ja cilvēkam viss ir, viņs nevar būt psihiski slims, citādi viņš nebūtu to visu panācis. Otrādi, par slimiem bieži uzskata tos cilvēkus, kuri ir atkarīgi no narcisa – bērnus, laulātus, jo lielas personības ēnā ir gŗūti saglabāt spēcigu pašapziņu.
Ar laiku narcistisko personu tuvumā paliek arvien mazāk cilvēku, jo tās nespēj saglabāt dziļas, tuvas attiecības savu izmantotājīpašību dēļ. Ir grūti mīlēt cilvēku, kurš visu laiku domā tikai par sevi un izmanto citus savas grandiozitātes aplicecināšanai un vajadzību apmierināšanai.
Narcisa traģēdija ir viņa nespēja mīlēt, nespēja veidot veselīgas starppersonu attiecības, kas balstās uz tādām īpašībām kā empātija, rūpes par cita cilvēka jūtām, spēja panest šo jūtu ambivalenci ilgstošās attiecībās, neatsakoties no tām, spēja atzīt savu vainu starppersonu konfliktos un patiesa interese par citu domām.
Ja narcistiska persona ir aizvainota un viņas pašvēŗtējums ir apdraudēts, tai var attīstīties depresīvs stāvoklis vai uz āru var izlauzties dziļumā slēptais un uzkrātais niknums. Tas varētu izpausties arī ar vardarbību. Piemēram seksuāla vardarbība, erotiska aizvainojuma dēļ.
Novecošana aŗī ir ļoti liels izaicinājums narcisam, tā ir mokoša. Viņš jūt, ka vairs nav tik pievilcīgs, kā agrāk un tieši šaja laikā viņs var sākt meklēt palīdzību pie ārsta psihoterapeita. Tomēr šī ārstēšana ir ļoti grūta, jo narciss cer valdīt par ārstu un izmantot viņu, un negrib būt atkarīgs no ārsta.
…
