Mūsdienās nav viennozīmīgas atbildes par to, kas ir personība un kāda ir tās struktūra. Tāpēc personības pētīšana ir aktuāla. Zigmunds Freids (Freud) 20. gs. sākumā piedāvāja vienu no pirmajām personības teorijām, izstrādājot to psihoanalīzes ietvaros.
Mūsdienu psiholoģijā psihoanalīzes teorija ir ļoti populāra, īpaši personības sfērā. Z. Freida darbi tika tulkoti daudzās valodās un izdoti dažādās valstīs, tai skaitā arī Latvijā. Psihoanalīzes pamatus un arī paša Freida dzīvesstāstu var atrast daudzos citu autoru publicētajos darbos, kuri ir L. Hjels (), D. Ziglers (Zigler), S. Cveigs (Zveig), V. Leibins (Лейбин), K. Hārdings (Harding), V. Reņģe, I. Šuvajevs (Шуваев), Ā. Karpova, E. Caune u.c.
Freida klasisko psihoanalīzi attīstīja viņa skolnieki un sekotāji, kuri lai arī neatzina Freida psihoanalīzi pilnībā, tomēr balstījās uz viņa idejām: Alfreds Adlers (Adler), Karls Gustavs Jungs (Jung), Ērihs Fromms (Fromm), Karena Hornija (Horney), Vilhelms Raihs (Reih) u.c.
Mana darba mērķis ir: sniegt pārskatu par personību, tās struktūru, attīstību un traucējumiem, balstoties uz Z. Freida psihoanalītisko koncepciju.
Darba uzdevumi:
1. Dot skaidrojumus jēdzieniem personība un personības struktūra.
2. Sniegt īsu ieskatu Z.Freida biogrāfijā un viņa teorijas tapšanas gaitā.
3. Aprakstīt personības struktūru, tās daļas.
4. Sniegt personības attīstības un ar to saistītu iespējamo personības attīstības traucējumu aprakstu.
Savā darbā es pamatā balstos uz Latvijā pēdējo piecu gadu laikā izdoto literatūru, kuru autori ir, piemēram, V. Reņģe u.c., kā arī tulkoto Z. Freida grāmatu „Es un Tas.”
Darba struktūra: Darbs sastāv no piecām galvenajām nodaļām. Pirmajā nodaļā tiek runāts personību un tās struktūru vispār. Otrajā ir aprakstīta Freida teorijas tapšanas gaita, teorijas kritēriji, nedaudz skarot biogrāfiju, kurai ir saistība ar priekšstata par bezapziņu attīstību, līdz Freids savos pētījumos nonāk līdz strukturālajam psihes modelim, kas ir personības struktūra. Tā ir trešās nodaļas tēma, kur trīs strukturālā modeļa elementi tiek aprakstīti atsevišķi. Ceturtajā nodaļā var iepazīties ar personības attīstību, kuras pamatā ir bērna psihoseksuālā attīstība. Piektā nodaļa ir saistīta ar ceturto, jo ietver informāciju par traucējumiem, kas var rasties nelabvēlīgi noritot kādam no attīstības posmiem (fiksācija un regresija). Kopumā viss darbs ir balstīts uz to, lai sniegtu pēc iespējas pilnīgāku priekšstatu par personību Z. Freida izpratnē.
1. Personības, personības struktūras jēdziens.
Personība ir viens no centrālajiem jēdzieniem psiholoģijā. Jēdzienu „personība” izmanto ne tikai psiholoģijā. Ikdiena šo vārdu lieto, lai uzsvertu cilvēkā kaut ko īpašu. Arī tādās zinātnēs kā filozofija, vēsture, pedagogija, socioloģija, antropoloģija lieto vārdu „personība”, un tur tam arī ir sava nozīme.
Psiholoģijā šo apzīmējumu lieto piezemētāk. Praktiski uz jebkuru cilvēku tiek attiecināts vārds „personība”. Cilvēks, kurš spēj apzinaties un vadīt savu rīcību ir personība. Runajot par vispārinatu personības jēdzienu, tad personība ir neatkārtojams cilvēka īpašību kopums; katra personība ir unikāls vienots veselums, kas vada psihiskos procesus, nosaka cilvēka izturēšanos un rīcību.
(V. Reņģe, 2000)…
