Vadītāja personība ir viena no interesantākajām sociālajām parādībām. Vadības zinātni no dažādiem aspektiem studē sociologi, politologi, antropologi, ekonomisti un arī psihologi. Daudzveidīgos pētījumos vadība tiek aplūkota kā cilvēku, materiālu, finansu un informācijas resursu optimizācijas process un profesionāla darbība, lai varētu sasniegt organizācijas mērķus. Augstākā līmeņa vadītāju uzdevums ir izveidot efektīvu organizāciju un vadīt to atbilstoši mainīgiem apstākļiem. Tieši vadītājs ir tas, kas nosaka, kādam jābūt personālam un akceptē tā veidošanu. Daudzi pētījumi apliecina: organizācijas panākumus nodrošina tieši prasmīga cilvēkresursu izmantošana. Organizācijas darba efektivitāte ir daudzus interesējošs mainīgais lielums, to raksturo ne tikai peļņa, organizācijas ilgmūžība, stabilitāte un citi rādītāji, bet arī darbinieku apmierinātība ar darbu. Tam, kā un kādas veidosies attiecības starp vadītāju un darbiniekiem, liela nozīme ir vadītāja personībai. Ir izveidojušies diezgan noturīgi priekšstati par to, kādam jābūt vadošam darbiniekam, un tie ietekmē vadītāja izvēli. Tomēr jau pirms piecdesmit gadiem vadošie līderības pētnieki ir secinājuši, ka šādi uzskati ir aizspriedumaini un maldīgi. Pētījumi ir pierādījuši, ka līderu spējas un īpašības var būt ļoti atšķirīgas.
Par vadītāju cilvēks var kļūt savu rakstura izpausmju dēļ, ko nosaka personības faktoru dispozīcija, vai arī apstākļu spiediena ietekmē. Daudzās organizācijās ir raksturīgi par vadītāju izvirzīt cilvēku, kas starp kolēģiem ir izcilākais savas specialitātes pārstāvis, tā, piemēram, par projekta vadītāju tiek norīkots labākais zinātnieks, labākā skolotāja tiek iecelta par direktori, labākais pārdevējs – par veikala vadītāju. Tiesa gan, tas var būt arī riskanti, jo nav nekādas garantijas, ka šiem cilvēkiem padosies administratīvais, vadības darbs. Labam izpildītājam un labam vadītājam ir pilnīgi atšķirīgs psiholoģiskais personības profils. Ne velti pēdējos gados arī Latvijas augstskolās un koledžās vadības zinātne tiek apgūta kā atsevišķa profesionāla disciplīna. Jēdzieni: vadītājs un līderis bieži tiek lietoti kā sinonīmi. Parasti par cilvēku kā vadītāju runā tad, kad viņš ir oficiāli iecelts vai ievēlēts vadošā amatā; tas nozīmē, ka viņam grupā vai organizācijā ir noteikts statuss, kura galvenā iezīme ir vara. Līderis ir cilvēks, kam ir liela ietekme uz citiem cilvēkiem, kaut gan oficiāla vadītāja statusa viņam var arī nebūt. Līderim piemīt personiskā autoritāte, kurai pamatā ir viņa psiholoģiskās un morālās īpašības. Toties vadītāju raksturo varas autoritāte, ko nosaka viņa statuss, ieņemamais amats. Protams, vislabāk, ja organizācijas vadītājs ir cilvēks, kurā apvienojas līdera un vadītāja īpašības. Būdams vadītājs, viņš īsteno sava statusa piešķirtās likumīgās tiesības un varu, lai efektīvi varētu risināt organizācijas uzdevumus, bet, būdams līderis, izmanto savas personības spēku, ietekmē padotos. Ir skaidrs, ka vadītājam ir lielākas iespējas efektīvi vadīt organizāciju nekā vienkārši līderim.
Šī kursa darba tēma ir “Personības resursu izmantošana vadītāja darbā”. Es uzskatu, ka šī tēma ir ļoti aktuāla, jo bieži nākas saskarties ar faktu, ja vadītājam nav izteikta personība, tad tas lielā mērā iespaido darbinieku un arī paša vadītāja efektīvu darbību. Kursa darbā tiks apskatīti personības tipi, personības kritēriji, kā arī tas, kas vispār ir personība. Tiks apskatīta arī vadītāja personības ietekme uz viņa darbības efektivitāti. Kursa darbā izmantoju : Dz. Meikšānes grāmatas “Psiholoģija mums pašiem”, Ā. Karpova “Personība teorijas un to radītāji”, F. Litaure “Kas es esmu”, V. Reņģe “Organizāciju psiholoģija”.…
