Personības problēma sociālajā psiholoģijā

Vārds „personība” ir cēlies no latīņu valodas – persona. Sākotnēji šis vārds apzīmēja maskas, ko lietoja aktieri sengrieķu drāmas izrādēs un norādīja uz komisko vai traģisko figūtu lugas darbībā. Ikdienas dzīvē cilvēki parasti spriež par personību pēc ārējām iezīmēm, tādām kā simpātiskums, prasme uzvesties sabiedrībā, popularitāte, fiziskā pievilcība u.c. pildot lomas, kuras ir saistītas ar apkārtējiem, indivīdam izveidojas noteikts sociālais tēls. Var dzirdēt izteikumus: „Pēteris ir lieliska personība”, vai „Silvija ir nepatīkama personība”.
G.Olports(Allport) personības definīciju definē šādi: Personība- dinamiska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu.(M.Pļavniece,Daina Škuškovinska,2002).
Kognitīvās pieejas pamatlicējs Kurts Levins uzskata, ka personība ir dzīves sfēra, ka cilvēks ir subjektīva realitāte. Dzīves kodols un dzīves telpa ir neitrāli. Kamēr cilvēks ne par ko nedomā, viss ir nemainīgs, kā sāk domāt, tā dzīves telpā veidojas segmenti ( pozitīvi, negatīvi).
Personība ir Cilvēka mirstīgo principu vienota struktūra. Personība ir starpnieks, caur kuru individualitāte darbojas formu pasaulē. Personība ir Saprāta spēja saistīties ar zemāku kvalitāšu apgabalu Vienotajā Realitātē. Personība ir Saprāta spēja saistīties ar Vienotās Realitātes zemāku kvalitāšu apgabalu izpausme. Kur nav Saprāta, tur nav personības.
Personība ir sintētiska parādība, kurā savienojas Cilvēka iemiesojumam deleģētā daļa, ar vecāku personību kvalitātēm un substancēm, kurai piemīt vides un laika noteikts vēsturiskums.…