Katrs cilvēks ir personība, un katrs no mums ir citādāks. Cilvēks ir unikāls, tai nav līdzīgas, cilvēks atšķiras ne tikai pēc izskata, bet arī garīgi. Ir patīkami apzināties, ka pasaulē nav otra tāda paša kā Tu, taču tajā pašā laikā tas biedē, jo vienmēr pastāv iespēja, ka Tevi var nesaprast un nepieņemt. Tas ir iemesls, kāpēc bieži vien cilvēks mēdz izlikties par tādu, kāds nemaz nav, lai viņu pieņemtu citi draugu pulkā vai ģimenē. Jo arī ģimene mēdz nosodīt un noliegt savus radus.
Mans mērķis ir izpētīt sevi pēc visiem psiholoģijā apgūtajiem veidiem par cilvēku kā personību. Aizpildīšu arī kādu testu.
Uzskatu, ka par sevi objektīvi nevaru spriest – tas ir ļoti grūti ,jo sevi no malas neredzu un nepazīstu kā izpalīdzīgu draugu ar kuru varētu izrunāties, un just, cik viņš ir pretimnākošs . Tomēr pēc konkrēta plāna vismaz ir iespējams izdarīt kaut kādus objektīvus secinājumus, tikai, manuprāt, cilvēks pats baidās to uzzināt, savu patieso „es”. Mēs nevēlamies atzīt savas vājās puses un atcerēties kādus negatīvus pagātnes notikumus. Mēs baidāmies no sevis, savām domām un emocijām. Bieži vien cilvēks slēpj savu patieso būtību ne tikai no apkārtējās sabiedrības, bet arī pats no sevis, līdz ar to radot sevī personības konfliktus. Katram no mums ir slēpta velme būt ideālam, taču neviens tāds nav. Galvenais ir tas, ko cilvēks pats par sevi domā un vai tas ir patiesi, nevis tas ko tev saka citi, vai tas kādu citi grib tevi redzēt. …