Psiholoģijā tiek izšķirti termini „persona” un „personība”. Termins „persona” tiek lietots konkrēta cilvēka apzīmējumam. Toties termins „personība” ir psiholoģijā radīts zinātniskais konstrukts tamdēļ, lai zinātniskās teorijas plāksnē izveidotu viedokli par “esmes” funkcionēšanas veidu psiholoģiskajam organismam, ko sauc par cilvēka personu.
Katrs cilvēks ir individualitāte un atšķiras no pārējiem ar savu vienreizību. Mēs viens no otra atšķiramies ar rakstura, temperamenta un īpašību dažādību.
Jau no mazotnes jebkuram cilvēkam ir svarīgi apzināties sevi kā personību un veidot savu „Es” tēlu, lai varētu ieiet sabiedrībā un realizēt savus mērķus.
“Vai es esmu un kāds es esmu kā personība?”
“Vai un kādu personību es parasti saskatu citos?”
Tie ir pamatjautājumi, uz kuriem, daļēji vai pilnīgi apzinoties, atbildam, pirms sākam saskarsmi, sadarbību, sadraudzību.
Bet kas tad ir „personība”? Mūsdienās nav viennozīmīgas atbildes par to, kas ir personība un kāda ir tās struktūra. Tāpēc personības pētīšana ir aktuāla, jo personība kā tāda nozīmē cilvēka būtību un to ir faktiski neiespējami definēt konkrētāk. Kā nekā, „uz personības un tās struktūras sarežģīto raksturu norāda apmēram 200 dažādas personību aprakstošas un skaidrojošas teorijas” .
Tāpēc šī referāta mērķis ir noskaidrot, kas tad īsti ir šis vārds “personība”, no kurienes tas ir cēlies un kādi ir tā galvenie komponenti, kā arī izpētīt personības struktūru modeļus dažādu psihologu un psihoanalītiķu interpretācijā.