Psiholoģijas vārdnīcā ir apgalvots, ka „personība ir psihes instance, kas nodrošina cilvēka lēmumpieņemšanu un atbild uz jautājumu „Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?” Personība ir viens no centrālajiem jautājumiem psiholoģijā.” Savukārt personības attīstība ir personības tapšana ontoģenēzē. Lielākā daļa no psihes attīstības vecumposmu periodozācijām (Z.Freida, E.Eriksona, D.Eļkoņina u.c. darbos) balstās tieši uz personības attīstības pamata. Pēc Ļ. Vigotska viedokļa, personības attīstības eksistē kā stabilie posmi, tā arī kritiskie pomi, kur arī notiek galvenās pārmaiņas. Neapšaubāmi, ka bērns vai pieaugušais kritiskajā posmā kļūst nervozāks, vairāk aizkaitināms nekā stabilajā posmā. Pēc E.Ēriksona uzskata, personības attīstība notiek, pateocoties katra vecumposma specifisko galveno pretrunu atrisināšanai.
Psiholoģijas vārdnīca, Dr. Habil. Psihol. Breslava redakcijā, mācūbu grāmata, Rīga, 1999
ADLERS
„Tas ir aktīvs un radošs process, kurā cilvēks savai pieredzei piešķir dažādas nozīmes.
No pieredzes “ pirmatnējā” materiāla cilvēks radoši izveido subjektīvo realitāti, kurai arī seko. Šis process sākas agrā bērnībā. Tā rezultātā visi cilvēki konfrontējas ar mazvērtības jūtām, kas ir ļoti normāla reakcija, apzinoties, ka nespējam funkcionēt tādā līmenī kā vēlamies. Adlers to apraksta kā cilvēka “ mīnus situāciju”. Tieši šīs mazvērtības sajūtas darbojas kā motivētājas tiecoties t.s. “ plus situācijai”. Cilvēki tiecas šajā virzienā tāpēc, ka viņi ir radoši!
Adlers cilvēka raksturīgo dzīves pieeju sauca par dzīves stilu, kas ir cilvēka radošā spēka individuāla forma, metode kā pieiet problēmām, kā saredzēt sevi un citus un dzīves problēmas vai kāda ir visas dzīves attieksme.To sauc arī par uztveres shēmu.
Individuālā uztvere tāpēc vienmēr ir limitēta un vienmēr pastāvēs atšķirība starp realitāti
un tās uztveri. Normāli cilvēkiem šī atšķirība ir relatīvi maza, taču psihisko vai psiholoģisko traucējumu gadījumos tā ir daudz lielāka.
…
