Personības identitātes jautājuma atklāsme Ilzes Šķipsnas romānā "Aiz septītā tilta"

Neskatoties uz grandiozo modernisma tematiku, problēmu un simbolu ietveršanu, romāna valoda un tehniskā konstrukcija ir, manuprāt, vāja un sevi neattaisno. Jā, romāns stāsta par paaudzi un dzīvēm, kas sevi nav spējušas piepildīt, bet tas ir atklāts vairāk tēlojuma, ne vēstījuma veidā, bet, lai tik sarežģīti konstruētu pamattdomu rādītu tēlojuma veidā, ir jābūt pārliecinošam valodas tehniķim, kas netikai pārzina savu materiālu, bet arī prot to veiksmīgi pasniegt, lai nesanāktu tā, ka visas mīklas un romāna sižeta haoss izvēršas par pašmērķi un vienīgo, ko lasītājs var uztvert. Romānā ir biežas atkārtošanās, arī dažviet izmantotās atsauces uz Šekspīra vai Raiņa daiļradi ne vienmēr sevi attaisno. Šķipsna šajā darbā ir nedaudz pārcentusis ar lirisko izteiksmi, jo biežās Edītes prātuļošanas drīzāk ne stimulē, bet iemidzina un ir ļoti jāpiepūlas, lai uztvertu izlasīto. Protams, grāmatā ir arī ļoti prasmīgi veidotas epizodes, kas liek atrauties no Edītas-Solvītas pasaules un pievērsties savai, caur atmiņām psiholoģiski aizceļojot uz saviem pārdzīvojumiem un dzīves jautājumiem, kas, manuprāt, ir izcils piemērs, kā iedzīvināt lasītāju savā darbā. Žēl tikai, ka šādu epizožu ir krietnā mazākumā. Ironiski, ka pats romāna rakstības un formas stils ir ietvēris sevī duālismu – no vienas puses tās ir smalkli veidotas, pārdomātas sižetiskās struktūras, no otras puses – vizuāli uzbāzīgas norādes (epiloga zīmējums) un intelektuāli nogurdinoša pārnopietnība un jebkādas humora izjūtas trūkums.
Manuprāt, romānu „Aiz septītā tilta” ir vērts lasīt tad, ja esi iepriekš iepazinies ar 20.gs. vēsturi, eksistenciālismu un psihoanalīzi, pretējā gadījumā tas var mulsināt un likties pārlieku šizofrēnisks. …