Iepazīstoties ar dažādu autoru teorijām par cilvēka personības attīstību, mani ieinteresēja un vairāk piesaistīja Karenas Hornejas koncepcija par bazālās trauksmes jeb pamatnemiera rašanos un neirozes izcelsmi.
Neiroze aptver visplašāko psihisko traucējumu grupu un mūsu sabiedrībā ļoti daudz nākas saskarties ar šāda veida problēmām. K. Hornejas neirozes definīcija ir: “ Neiroze ir psihisks traucējums, ko izraisa nemiers, bailes un izsargāšanās no tiem, kā arī mēģinājumi meklēt pretrunīgu tendenču konfliktu (kompromisa ) risinājumus.” ( 1.73.)
Viņa uzskata, ka neiroze parasti aizsākas vecāku un bērnu nepareizās attiecībās, kur dažādi faktori darbojas saistīti un ilgstošu laiku. Līdz ar to bērniņā rodas pamatnemiers, izolētības un bezpalīdzības sajūta, viņš jūtas apdraudēts, nevienam nevajadzīgs. Kā vides faktorus, kas bērnā izraisa bazālo trauksmi, K. Horneja min:
a) attiecību siltuma un pieķeršanās trūkumu starp mazuli un vecākiem. Es negribētu to tulkot kā vecāku mīlestības trūkumu, protams arī šis variants ir jāņem vērā, bet bieži savas aizņemtības dēļ vecāki nevar savam bērnam veltīt tik lielu uzmanību kā viņam gribētos. Un bērniņam noteikti gribas būt vissvarīgākajam, visvajadzīgākajam, kurš māmiņas uzmanību un mīļumu saņems jebkurā brīdī. Bet māmiņai ir jāpagūst izdarīt mājas darbus, parūpēties par pārējiem ģimenes locekļiem un vēl daudz ko citu.
Mazulis, nesaņēmis viņam tajā brīdī vajadzīgo atbalstu, jūtas pamests, nevienam nevajadzīgs šajā lielajā un nesaprotamajā pasaulē. Bet tāda nav viena vienīga reize, pienāk otā, trešā, utt.. Un ja bērns nesaņem šādām trauksmju reizēm citā veidā kompensāciju, kas nolīdzinātu radušos nemieru, ar laiku var veidoties dažādas psihosomatiskas saslimšanas.
b) sacensību atmosfēra starp bērniem, kuras rezultātā var rasties regulāri netaisnīgi pārmetumi, citu bērnu priekšrocības. …