Personības attīstības negatīva ievirze vai stāvokļi var veidoties saistībā ar katru no kopējās attīstības sastāvdaļām. Nepareizi būtu domāt, ka personības negatīvā ievirze attīstībā ir parādība, kas attiecas uz bērnības un jaunības periodu cilvēka dzīvē. Ja dzimumnobriešana, piemēram, arī beidzas ap 18-20 gadu vecumu, tad indivīda personības attīstība ir process, kas turpinās visu mūžu. Kā kopējos negatīvās attīstības stimulus var izdalīt dzīvībai svarīgu indivīda iespēju ierobežošanu vai noliegšanu, jeb deprivācijas. Deprivācija notiek, ja cilvēks ir atšķirts no avotiem, kas šīs viņa pamatvajadzības spēj apmierināt. Par tādiem avotiem tiek uzskatīti māte, ģimene, kultūra. Deprivācija var skart jebkuru indivīdu jebkurā tā vecumposmā. Deprivāciju sekas ir trauksmainība, depresija, bailes, intelektuālie un citi attīstības traucējumi. Iespējamo traucējumu izpausmju spektrs ir visplašākais – sākot ar rakstura dīvainībām, kuras neiziet ārpus normālā, līdz ļoti nopietniem personības attīstības traucējumiem. Atkarībā no tā, kas ticis cilvēkam liegts, izšķir dažādus deprivāciju veidus: kustību, sensoro, sociālo, informatīvo u.c.
• Sensorā deprivācija ir smadzeņu garozas darbības traucējumi, gadījumā ja no ārpasaules netiek saņemti kairinājumi pietiekošā daudzumā, piemēram, bērnu namos, nelabvēlīgās ģimenēs u.c. Tomēr visas apmierinātās vajadzības nav cēlonis attīstībai, bet tikai novērš emocionāli negatīvu reakciju.
• Kustību deprivācija – cilvēka pašapziņas attīstībai īpaši svarīgs ir periods, kad bērns sāk sevi sajust kā iemeslu un avotu paša darbībām. Tādēļ piemēram, nav atzīstama par labu bērna cieša satīšana zīdaiņa periodā.
• Sociālā deprivācija bieži sastopama cilvēkiem pensijas gados, kad tiek zaudēta apziņa, ka tu esi vajadzīgs sabiedrībai, arī sievietēm, kuras ilgu laiku atrodas mājās ar bērniem. Jo mazāks ir bērns, jo deprivācijai priekš viņa būs smagākas sekas – visdaudzveidīgākās baiļu sajūtas, personības apakšstruktūru neadekvāta attīstība, fiziskās un psihisko procesu attīstības traucējumi, bailes no cilvēkiem, ko nomaina uzstājīgi pieprasījumi pēc mīlestības un uzmanības, kas izpaužas no vienas puses kā emociju nabadzība, no otras puses šiem bērniem raksturīgie emociju “izvirdumi” – vētraina prieka, naida, dusmu. Tie ir ļoti viegli ievainojami bērni. Cilvēki, kas pārcietuši sociālo deprivāciju bērnībā turpina izjust neuzticību pret cilvēkiem, viņi mēdz būt skaudīgi, nenovīdīgi, pārmērīgi kritiski pret citiem, nepateicīgi. Vēlākajos dzīves gados tie vienmēr izjutīs tieksmi apliecināt sevi uz citu cilvēku rēķina. Konstatēt atsevišķas deprivācijas ir diezgan sarežģīti, jo dzīvē tas veido sarežģītus savijumus.
• Mātes deprivācija – amerikāņu psihologs D.Harlou [17,74], kurš pārstāv praktisko novirzienu psiholoģijā, ir izveidojis t.s. pieķeršanās teoriju, uzskatu, ka jebkura psihiskās attīstības traucējuma pamatā ir pieķeršanās jūtu defekti agrā bērnībā. Mīlestības un pieķeršanās jūtu izveidē vislielākā nozīme ir emocionālajam komfortam, kas bērnam asociējas ar tādam īpašībām kā siltums, mīkstums, pūkainums, iespēja pieglausties.
…