Reizēm mēs uzdodam sev jautājumus par to, kādi esam patiesībā, arī meklējam attaisnojumus kādēļ nemainīties. Jo, redz, mūsu būtība ir tāda un, mēs nevaram no tās atkāpties.
Konkrēta cilvēka būtība nav tā uzskati un attieksmes. To var pamatot ar to, ka cilvēka attieksmes un uzskati veidojas no apkārtējās vides, no iespaidiem, bet šie iespaidojošie elementi jau nepazūd noteiktā vecumā. Cilvēka emocionālais pamatstāvoklis (temperaments, optimisms un pesimisms u.tml.) var būt arī nav pārāk mainīgi. Tas nozīmē to, ka cilvēka pamatbūtība drīzāk ir šis emocionālais saturs, ne principi un attieksmes vai nostājas. Šīs dzīves ievirzes gan ir maināmas un mainās ik pa laikam. Bet to tendences un iespējas gan ir atkarīgas no emocionālā satura. Tas nozīmē, ka varam kādu dzīves nieku neieredzēt, jo nespējam to uztver kā patīkamu (melanholiķim prāts ir aizņemts šobrīd ar savām sāpēm). Tai pašā laikā mūsu uzskati nav mūsu patiesā būtība, jo tie ir radušies un turpina mainīties mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, iespaidojoties no mūsu emocionālā satura. Tādēļ rodas liela problēma ar to, kas tad mēs esam? Kādi mēs esam? Vienkāršākais veids ir pieņemt par savu būtību un pamatu šos savus uzskatus, kas radušies laika gaitā. Bet tā ir apzināti virzīta apziņas attīstība vienkāršākajā un ērtākajā gultnē.
Mēs protams varam mēģināt apgāzt šo teoriju: “Personības būtība ir visi uzskati u.t.t, tikai tā ir mainīga.”. Es uzskatu, ka būtība nevar būt mainīga, vismaz ne par 180 grādiem. Nē, cilvēks mainās gan un pat reizēm uz absolūti pretēju personu, bet paliek kāds pamats. Kā var melns par baltu kļūt? Tad lūk šī nosacītā “krāsa” arī ir nemainīga. Šis emocionālais saturs. Dvēseles noskaņas, kas liek mums uzvesties šā un tā. Bet attieksmes kā tādas var mainīties. Kā piemēru var minēt cilvēku, kurš ir bijis ļoti labsirdīgs līdz brīdim, kad notiek kas šausmīgs un viņš paliek ļauns pret visu un visiem. Pasaules sajūtas nemainās un tā arī varētu būt indivīda būtība.…