Risinot cilvēka attīstības un audzināšanas problēmas, liela uzmanība būtu jāpievērš personības attīstības faktoriem.
Laika gaitā ir izveidojušās vairākas pieejas un koncepcijas, kā šo problēmu risināt. Piemēram, viena no teorijām ir bioģenētiskā – cilvēka attīstības avots ir iedzimtība. Mācīšana, audzināšana un vide var tikai nedaudz paātrināt vai palēnināt šo bioloģiskās nobriešanas procesu, bet nevar izmainīt tās saturu. Otra no teorijām – socioģenētiskā – cilvēka attīstības avoti atrodas apkārtējā sociālajā vidē un cilvēks attīstās, galvenokārt, vides iedarbības ietekmē.
Sabiedrība vienmēr ir interesējusies par cilvēka kā personības attīstību un pilnveidošanos. Personības problēma ir mūžīga. Jau senajā Grieķijā akcentēja personības sagatavošanu sabiedriskajai dzīvei, bet jau Platona darbos iezīmējās arī cilvēka garīgās attīstības nepieciešamība.
Sabiedrības izmaiņas rezultātā mainās šīs problēmas risinājums un personības definīcijas. Vai personība ir iedzimto un iegūto psihisko īpašību kopums (veselums), kurš raksturo indivīdu un padara to unikālu, vai personība ir vienota un dinamiska, kas nepārtraukti attīstās un mainās?…