No pašlaik apmēram 50 pasaulē atzītajām personības koncepcijām man pieņemamākā un pašreizējā skolas darbā ar vidusskolēniem noderīgākā šķiet humānistiskā pieeja personībai, tās attīstībai un vietai sabiedrībā un pasaules telpā, tāpēc humānistu atziņas saistīšu ar jauniešu vecumposma īpatnībām.
Interesanta šķita termina „personība” izcelsme: „Terminu „personība” izcelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu (no etrusku valodas) apzīmēja masku, ko uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai.” [1; 12] Mūsdienās gan vairs nav pieņemama antīkā teātra masku viennozīmīgā īpašību hiperbolizācija – viltīgais, pamuļķais, naivais, varonīgais, pašaizliedzīgais u. c.
„Vairums teorētiķu un praktiķu pieņem, ka nebūtu pareizi uzskatīt par personībām cilvēkus, kuri:
1)auguši izolācijā no sabiedrības (t. s. maugļi),
2)piedzimuši garīgi nepilnvērtīgi (oligofrēni),
3)degradējušies traumu, nepareizi lietotu farmakoloģijas līdzekļu, alkoholisma vai narkomānijas rezultātā.” [1; 22]
Jauniešiem vidusskolas vecumā palielinās individualizācija, viņi arvien vairāk apzinās savu atšķirību no citiem. Pieaug vēlme sevi uztvert kā vienotu veselumu – tiekties pēc „nesaskaldītības” izjūtas, lai saskanētu iekšējās vajadzības, rīcības motivācija ar ārējo uzvedību saskarsmē ar citiem cilvēkiem. Tas cieši sasaucas ar humānistiskās pieejas pamatatziņām.…
