Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu izmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas, antropoloģijas, socioloģijas u.c. Piemēram, psiholoģijā personības izpratne ir daudz piezemētāka – personība ir jebkurš cilvēks, kas spēj apzināti vadīt savu darbību, kontrolēt savu rīcību. Indivīds kļūst par personību jau apmēram 4-6 gadu vecunā. Personības izpratnes ir ĻOTI dažādas. Personība ir dimaniska organizācija individuālās psihofiziskās sistēmas ietvaros, kura nosaka tai raksturīgo uzvedību un domāšanu. (Psiholoģija vidusskolai. Galv. Redaktore Malgožata Raščevska. Zvaigzne ABC, 1999, 250 lpp.) Ikdienā par personību uzskata cilvēku, kurš atšķiras ar kaut ko izcilu. Termina „personība” izelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu (no etrusku valodas) apzīmēja masku, ko uzliek sejai atbilstoši lomas attīstībai.(Karpova Ā., Personība. Teorijas un to radītāji, Zvaigzne ABC, 1998, 224 lpp) Patiesībā cilvēks par personību sāk veidoties vēl mātes miesās, izjūtot vispirms jau vecāku attieksmi pret sevi. Atsevišķa cilvēka apziņas veidošanās ir sociālo procesu rosināta un virzīta. Katrs cilvēks var apjaust savas apziņas procesus, jo tie rodas un attīstās saskarsmē un attiecībās ar citiem cilvēkiem, apkārtējo pasauli. Tas ir psiholoģijas viedoklis.
No filozofiskā viedokļa, personība nosaka cilvēku individuālās atšķirības. Personība ir tas, kas ikvienu cilvēku padara par neatkārtojamu. Ar personību saistās arī cilvēku izturēšanās pastāvīgums. Visbeidzot jāsaka, ka personība attīstās dzīves cikla laikā, reaģējot uz iekšējām un ārējām ietekmēm – uz ģenētiskajiem, bioloģiskajiem, sociālajiem, apkārtējās vides un kultūras faktoriem. No vienas puses var uzskatīt, ka personība ir jebkurš cilvēks, kurš ir pie pilnas apziņas un kurš ir socializējies jeb dzīvo sabiedrībā, no otras - cilvēks, kurš kaut kādā veidā ir sevi realizējis, kaut ko izdarījis, sevi pierādījis.…
