Psiholoģija ir zinātne un māksla, kas nodarbojas ar cilvēka izturēšanās pētījumiem miljonos iespējamo izpausmju. Psiholoģijas straujā attīstība atbilst milzīgajai vajadzībai pēc tās. Iepazīstoties ar psiholoģijas kā zinātnes nozares pamatiem, tā izraisa lielu interesi. Ir skaidrs, ka pašreizējā līdzsvaru zaudējošajā pasaulē pētījumi ir pilnīgi nepieciešami.
Psiholoģijai, kā zinātnei ir īsa vēsture, bet gara priekšvēsture. Mēģinājumi ielūkoties cilvēku iekšējā pasaulē, to izskaidrot un līdz ar to prognozēt cilvēka uzvedību un rīcību tika izdarīti jau sirmā sākotnē. Cilvēkam vienmēr ir bijusi vajadzība izzināt savu un cita cilvēku iekšējā pasauli. Tādēļ arī mani ir ieinteresējis vispārējas psiholoģijas priekšmets. Apgūstot šo priekšmetu, vēlos iedziļināties un dziļāk izprast cilvēka būtību, cilvēku kā personību.
Katra cilvēka ikdienā var rasties jautājumi, kas skar viņa paša un apkārtējo dziļāko būtību – kas tad ir personība?
Ikdienā par personību uzskata cilvēku, kurš atšķiras ar kaut ko izcilu. Termina “persona”’ izcelsmi saista ar antīko teātri, kurā ar personu ( no etrusku valodas ) apzīmēja masku, ko uzlika sejai atbilstoši lomas attīstībai. Turpmāk šo jēdzienu ir pētījuši daudzi zinātnieki visā laika gaitā. Psiholoģijas literatūrā ir norādīts uz vairākiem simtiem vērā ņemamu personības definīciju. Katram interesentam, kurš iepazīstas ar personības definīciju bagātību, var rasties savi secinājumi un pārdzīvojumi. Personības psiholoģijas speciālistus, liekas, šī izpratņu bagātība iedvesmo: daudzās jēdziena izpratnes nianses dažādās definīcijas dod iespēju izgaismot un izprast parādību. Interesanti ir iepazīties, kā šīs problēmas tiek risinātas dažādās psiholoģijas virzienos orientētu zinātnieku pieejās.
Darbā apskatīšu man interesējošos jēdzienu skaidrojumus dažādu psiholoģisko skolu pārstāvju skatījumā.
PERSONĪBA
Personība – vadošā psihes instance, kas nodrošina cilvēka lēmumpieņemšanu un atbild uz jautājumu: “Kāpēc cilvēks dara to, ko viņš dara?”. * ir viens no centrālajiem jēdzieniem psiholoģijā.. Atšķirībā no jēdziena “individualitāte” paredz izaugsmi tikai pašaudzināšanas (pašveidošanas) ceļā, kā arī var būt it kā pazaudēta (depersonizācijas fenomens) vai sadalīta daļās (* sašķelšanās). * sāk veidoties un izpausties ne agrāk par dzīves trešā gada beigām, kad bērns kļūst par vairāk vai mazāk patstāvīgu subjektu sociālā mijiedarbībā, vienlaikus ar gribas un apzinīguma attīstību. * paredz zināmu neatkarību kā no ārējiem kairinājumiem, tā arī no iekšējām tieksmēm.
…
