Personas tiesiskais stāvoklis

Tiesībās izpaužas cilvēka intereses, attiecības. Tām ir dažādas izpausmes formas, kas atkarīgas no sabiedrības ekonomikas, kultūras un tradīcijām. Galvenais faktors, kas rada tiesību nepieciešamību ir indivīds, sabiedrība, viņu savstarpējās attiecības un to regulējums. Tiesības ir plašāks jēdziens par likuma jēdzienu, jo bez likuma pastāv arī citi tiesību avoti (piem., tiesību principi, paražas, tiesu prakse, tiesu precedents).
Cilšu sabiedrībā valdīja uzvedības noteikumi jeb tā saucamās sociālās normas. Tās bija paražu normas, vienkāršas tiesību normas, kuras regulēja darbu, medības, karadarbību, sadzīvi un attiecības ģimenē. Daudzas no paražu normām bija arī vienlaicīgi normas morālē, reliģijā, kas regulēja ceremoniju attiecības.
Uzvedības normu īpašības ciltī izpaudās tā, ka uzvedību normas pauda visas cilts locekļu intereses. Dzimtas locekļu starpā nebija noteiktu norobežojumu tiesībās un pienākumos. Uzvedības normu izpildi nodrošināja paradums ievērot iesakņojušos ieradumus, kā arī nepieciešamības gadījumā to nodrošināja dzimtas vai cilts uzskati.
Pārejas procesā no pirmatnējās uz valstisko, sabiedriskajā organizācijā parādās tiesības.
Par to liecina tiesību avoti:
1) Valstiski sankcionētās pirmatnējās paražas, pārveidotas par tiesību normām. Valsts aizsargājamām no pārkāpējiem.
2) Juridiskais precidents, kuram valsts piešķir juridiski obligātu spēku analoģiskām lietām.
3) Valsts izdotie normatīvie akti, kas satur tiesību normas.

…