Šī tēma tika izvēlēta „Personas statuss Latvijas Republikā”, jo tā ir svarīga saistībā ar personām, kuras atrodas Latvijā, kā arī valsts iestādēm, kuras nodarbojas ar personu statusu piešķiršanu, atņemšanu un kontroli un darbā tika izpētītas ar to saistītās īpatnības.
Pētījuma mērķis
Izpētīt personu tiesiskos statusu Latvijas Republikā. Latvijas pilsoņa un nepilsoņa statusa iegūšanai nepieciešamās procedūras. Izprast atšķirību starp Latvijas nepilsoņa un bezvalstnieka statusiem. Izpētīt tuvāk, kā no patvēruma meklētāja statusa iegūšanas brīža notiek tālākās darbības ar patvēruma statusu ieguvušajām personām, jo patvēruma meklētājs ir pirmais solis uz bēgļa vai alternatīvā statusa iegūšanu.
Pētījuma priekšmets
Latvijas Republikas un starptautiskā likumdošana personu statusu jomā, Latvijas Republikā iegūstamie personu statusi, to iegūšanas un zaudēšanas veidi.
Pētījuma objekts
Personu tiesiskais statuss Latvijas Republikā.
Pētījuma uzdevumi
1.Latvijas Republikas normatīvo aktu vākšana un analīze atbilstoši izvirzītajai tēmai;
2.Starptautisko normatīvo aktu vākšana un analīze atbilstoši izvirzītajai tēmai;
3.Latvijas Republikas personu tiesisko statusu noteikšana un analīze;
4.Personu statusu iegūšanas un zaudēšanas nosacījumi.
Pētījuma metodes
1.Monogrāfiskā jeb aprakstošā metode;
2. Analīzes un sintēzes metode;
3. Loģiski – konstruktīvo metode;
4. Statistisko pētījumu metode.
Pētījuma bāze
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un Valsts robežsardzes teritoriālās pārvaldes.
Pētījuma periods
2005 - 2006.gada jūnijs.
Jēdziens, pilsonis, ir radies līdz ar antīkās demokrātijas izveidošanos. Senās Grieķijas pilsētvalstīs ar to apzīmēja brīvo vīrieti, kurš pieder pie valsts, bauda ar likumu noteiktās tiesības un ir atbildīgs par savu uzvedību un par savas dzimtenes likteni. Pilsonis tika uzlūkots kā valsts daļa, savukārt valsts – kā pilsoņu kopums.
Pilsoniskums antīkajās pilsētvalstīs tika pielīdzināts patriotismam – dzimtenes mīlestībai un gatavībai uzupurēties tās labā. Turpmāk, līdz pat 18. gadsimta beigām, vārdu pilsonis lietoja kā sinonīmu vārdam pavalstnieks. Pavalstniecības jēdziens ietvēra piederību pie kādas noteiktas valsts un pakļautību tās likumiem.
Pilsonis mūsdienu izpratnē ir cilvēks, kurš tiesiski pieder pie valsts un kuru ar valsti saista savstarpējās tiesības un pienākumi.
Pasaules praksē pastāv vairāk nekā 30 pilsonības iegūšanas veidi. Saskaņā ar Hāgas 1930. gada Konvencijas par dažiem jautājumiem, ka skar valsts piederības likumu kolīzijas pirmo pantu valstīm ir suverēnas tiesības pašām pēc sava likuma noteikt savu pilsoņu loku [16.].
Latvijā šo pilsoņu loku nosaka Pilsonības likums.
Latvijas pilsonība ir personas noturīga tiesiska saikne ar Latvijas valsti, un pilsonības saturu veido pilsoņa un valsts savstarpēji saistīto tiesību, un pienākumu kopums [4.].
Latvijai atjaunojot neatkarību, par Latvijas pilsoņiem automātiski kļuva personas, kuras bija Latvijas pilsoņi 1940. gada 17. jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, izņemot personas, kuras pēc 1990. gada 4. maija ieguvušas citas valsts pilsonību (pavalstniecību), kā arī pie automātiskās Latvijas pilsonības iegūšanas var pieskaitīt bērnus, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi, un bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā [4]. Personas, kuras naturalizējušās LR normatīvo aktu noteiktajā kārtībā.
Latvijas pilsoņi neatkarīgi no pilsonības iegūšanas veida tiesībās un pienākumos ir vienlīdzīgi. Latvijas Republikā 2006. gada 1. janāri bija reģistrēti 1834282 Latvijas pilsoņi [18.].
Latvijas pilsoņu tiesības.
Latvijas pilsoņu un cilvēku tiesības tiek atrunātas Latvijas Republikas Satversmē [1.]. 1998.gada 15. oktobrī ar grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, tika iekļauta 8. nodaļa „Cilvēka pamattiesības”. Papildus visām tām tiesībām, kuras tiek attiecināmas uz visām personām, Latvijas pilsonim ir izdalīts viens pants, kurš skan „Ikvienam Latvijas pilsonim ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties valsts un pašvaldību darbībā, kā arī pildīt valsts dienestu. Pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā. Ikvienam Eiropas Savienības pilsonim, kas pastāvīgi uzturas Latvijā, ir tiesības likumā paredzētajā veidā piedalīties pašvaldību darbībā. Pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda” [1.]. Šāda veida ierobežojumus nevar uzskatīt par kādas citas personas diskrimināciju, jo tās neierobežo Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā, ko ANO Ģenerālā Asambleja pieņēmusi 1948. gada 10. decembrī, minētās personas tiesības.
LR pilsonību var iegūt:
1.Filiācijas ceļā – pilsonības iegūšana dzimstot;
2.Naturalizācijas ceļā - pilsonības iegūšana ar valsts sankciju (uzņemšana pilsonībā);
3.Reintegrācijas (repatriācijas) ceļā - agrāk zaudētās pilsonības atjaunošana.…
