Tradicionāli visas valstis konstitūcijā ietver pilsoniskās un politiskās tiesības jeb tā sauktās pirmās paaudzes tiesības, piemēram, tiesības uz dzīvību, brīvību, personas drošību un neaizskaramību, privātās dzīves noslēpumu, ticības, domu un apziņas brīvību, kā arī tiesības uz īpašumu.
Tiesības uz īpašumu ir viena no indivīda dabiskajām tiesībām, kas piemīt viņam no dzimšanas brīža un ir neatņemama līdz pat nāves brīdim. Tā ir viena no cilvēka brīvības stūrakmeņiem. Katra cilvēka tieksme pēc īpašuma ir dabiskā, jo īpašums ir viņa neatkarības pamats.
Īpašuma tiesības ir konstitucionālo tiesību sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ietver sevī gan starptautisko tiesību, gan nacionālo tiesību vispārējās teorētiskās un dogmatiskās atziņas. Nacionālajās tiesībās tās galvenokārt atrodas publisko tiesību sastāvā, tai skaitā konstitucionālo tiesību sastāvā (Latvijas Republikas Satversmes 105.pants).
Personas tiesības uz īpašumu ir ietvertas ANO Vispārējās cilvēka tiesību deklarācijas 17.pantā: „Katram cilvēkam ir tiesības uz īpašumu kā vienpersoniski, tā arī kopīgi ar citiem. Nevienam patvaļīgi nedrīkst atņemt īpašumu”, bet juridiski tās garantē Latvijas Republikas Satversmes 105.pants: „Ikvienam it tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību”.…