„Par svarīgu notikumu Latvijas sakaru attīstības jomā var uzskatīt jaunas telekomunikāciju tirgus liberalizācijas, licencēšanas un uzraudzības politikas definēšanu sakarā ar nozares līdzšinējās regulēšanas sistēmas neatbilstību Eiropas Savienības (ES) normām un valsts starptautiskajām saistībām. 2001. gada 1. novembrī Saeima pieņēma likumu “Par telekomunikācijām”1, kura piemērošanai vēl vajadzēja izstrādāt un izdot daudzus citus likumpamatotus aktus.
Viens no interesantākajiem un arī sarežģītākajiem tiesību jautājumiem, kas cieši saistīts ar minēto tautsaimniecības nozari, ir personas datu aizsardzība telekomunikāciju sektorā. Darba mērķis ir aplūkot ES direktīvas un, atspoguļojot personas datu aizsardzības telekomunikācijās tiesisko regulējumu Latvijā saistībā ar likumu “Par telekomunikācijām” un citiem saistītajiem normatīvajiem aktiem, izvērst analīzi par likumdošanas atbilstību.
ES dalībvalstīs personas datu aizsardzība tiesiski tiek nodrošināta saskaņā ar nacionālajiem likumiem, kas pieņemti, ieviešot direktīvas Nr. 95/46/EC “Par personas aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un to brīvu apriti” 2 (turpmāk — direktīva 95/46/EC) prasības. ES Eiropas Parlaments un Padome 1997. gada 15.decembrī pieņēma direktīvu Nr. 97/66/EC “Par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību telekomunikāciju sektorā3 (turpmāk — direktīva Nr. 97/66/EC), kas, ņemot vērā telekomunikāciju specifiku, papildus regulē privātās dzīves aizsardzību tikai šajā nozarē.
Dažādu tehnoloģiju attīstības un lietojuma ziņā gan Eiropā, gan citos pasaules reģionos jau ir sasniegts līmenis, kad telekomunikāciju tehnoloģijas
nedrīkst apskatīt atrauti no pārējiem pakalpojumiem, kas tiek sniegti, izmantojot publiskos telekomunikāciju tīklus.
Piemēram, šobrīd jebkurš mobilo telekomunikāciju pakalpojumu lietotājs var nosūtīt īssziņu uz elektroniskā pasta (turpmāk tekstā — e–pasts) serveri vai otrādi — e–pastu nosūtīt uz mobilo telefonu. Atsevišķi mobilo telefonu modeļi pat nodrošina neliela izmēra e–pasta sūtījumu pielikumu saņemšanu. …