Personas datu aizsardzība Latvijā: privātpersonu un datu izmantotāju interešu sadursme

3.SECINĀJUMI
Kopumā varu teikt, ka tēzes gan apstiprinājās, gan neapstiprinājās. Sākšu ar to, ka likumdošana Latvijā noteikti nav novecojusi un neprecīza, kā es to sākumā domāju. Izpētot likumus un rakstot šo referātu sapratu, ka likumdošana Latvijā ir samērā sakārtota, vismaz attiecībā uz manis izvēlēto tematu, jo likums, kā redzams, pilda savu funkciju. Vienīgais jautājums ir, vai ir labi, ka funkcijas pildīšanu redzam tiesas zālē un tiesas spriedumā. Lielāka problēma ir tā, ka institūcijas, kā tas bija redzams manis izvēlētajā problēmgadījumā, likumu uzskata par mazu vienību un izvēlas to neievērot. Tas tikai parāda, ka personas likumu nevēlas ievērot tīšām, jo tiesas sprieduma lasīšana laikā ievēroju daudzas lietas, kas man lika domāt, ka ‘’Rīgas Satiksme’’ uzskata sevi par tik nozīmīgu institūciju, ka domā, ka likums uz tiem neattiecas. Varbūt viņi to nepārzina, bet tas nemaina faktu, bet gan tikai pastiprina vainu, ka tāds uzņēmums kā ‘’Rīgas Satiksme’’ nepārzina likumus un tas nav pareizi. Otrā tēze pilnībā aptiprinājās - Latvijā persona nevar justies pārliecināta par savu datu aizsardzību pilnībā. Kā redzējām teorētiskajā materiālā, kurā iekļāvu fragmentus no interneta portālu rakstiem, cilvēki tiešām nejūtas droši par saviem datiem. Tas nav normāli. Lai gan šāda situācija ir arī citviet pasaulē, Latvijā tā ir īpaši izteikta, jo šādi gadījumi nav mazums. Tas ir ļoti nepareizi, ka finansu jomā cilvēkiem ir jājūtas neaizsargātiem, lai gan dzīvojam 21.gadsimtā – tas liekas absurdi un ļoti nepareizi. Tā vietā, lai reāli labotu problēmu, internetbankas iesaka neizmanot attiecīgu pārlūkprogrammu un lūdz ziņot par krapnieciskām darbībām. Tas nozīmē, ka problēma, kā vienmēr, tiks risināta pēc kārtējās apkrāpšanas?…