Persiešu un pūniešu kari

Maz-Āzijas grieķi gandrīz bez pretošanās padevās Persijas virskundzībai, un veselus 50 gadus viņi nemēģina nokratīt šo jūgu, kas galu galā nav visai smags: persieši sākumā gandrīz nemaz nedomā par viņu ķēniņvalsts varas izplatīšanos arī pār Aigas jūru. Kiram un Kambizam ir diezgan darba citās pasaules malās. Darejs ir pirmais, kas vērš skatus uz vakariem. Lielas armijas priekšgalā Darejs pārceļas pār Bosporu, pakļauj traķiešu ciltis līdz pašai Donavai, pārceļas pāri arī šai milzu upei un dodas iekšā skitu stepju klajumos. Ienaidnieks visur izvairās no atklātas kaujas, un milzīgajam karaspēkam sāk trūkt pārtikas. Ķēniņam atliek tikai viena izeja, vest kara pulkus atpakaļ. Pēc smagiem zaudējumiem no bada un sērgām, mazāk no ienaidnieka ieročiem, persiešu armija plūst atpakaļ pār Donavu un Bosporu. Šī neveiksme stipri satricina Maz-Āzijā respektu pret persiešiem. Grieķu kolonijās sākas rūgums pret tirāniem, ko prezentē persieši: Jonija viņas iedzīvotāju politiskajā attīstībā ir nevien aizgājusi garām pārejas stadijai, kad tirāni tautai liekas kā viņas sargi pret aristokrātijas virskundzību.Viņa ir aizgājusi garām arī tai stadijai, kad tauta apmierinās ar zināmu autonomiju. Neatkarības alkas sāk lauzties uz āru un pieņem persiešiem arvien naidīgākas formas.…