Irānas plato ap 1500.g. p.m.ē. bija apmetušās vairākas āriešu ciltis, kuras, iespējams, bija pametušas savas agrākās apmešanās vietas sakarā ar nelabvēlīgām klimata izmaiņām. Lielākās no tām bija mēdieši un tiem pakļautie persieši. Viņi dzīvoja Persijas līča piekrastē, runāja vienā no indoeiropiešu saimes valodām. Persijas līcis ir līcis starp Irānu un Arābijas pussalu. Tas ir savienots ar Omānas līci, Arābijas jūru un Indijas okeānu. Persijas līča piekrastē atrodas Omāna, AAE, Katara, Bahreina, Kuveita, Irāka un Irāna. Tajā ietek Tigra un Eifrata. Persijas līča maksimālais garums ir 989 km, šaurākā vieta ir 56 km plata. Platība: 251 000 km². Vidējais dziļums 50 m, lielākais - 90 m. Persijas līča reģions lielo naftas krājumu dēļ ir ģeopolitiski ļoti svarīgs.
Dabas apstākļi bija bargi. Trūka saldūdens. Plakankalnē bija sausas stepes un tuksneši, vietām stiepās sāļi purvi ar sālsezeriem. Upes bija sīkas. Tās parasti līdz jūrai neaizkļuva, bet izsīka tuksneša smiltīs. Lietus nedaudz nolija tikai kalnos un šaurā joslā pie Kaspijas jūras un Persijas līča. Vienīgi šeit varēja nodarboties ar zemkopību. Pārējā teritorijā retā zāle pabaroja tikai niecīgu skaitu aitu un kazu ganāmpulkus. Vasarās bija karsts, ziemās – auksts, bieži pūta salti vēji. Skopās, bargās dabas dēļ valsts šajās zemēs sāka veidoties daudz vēlāk nekā Divupē un Ēģiptē. Dzīves apstākļi un kultūras izaugsme bija vairāk atkarīga tieši no pašu cilvēku pūliņiem. Krasie dabas apstākļi ietekmējuši arī šīs zemes reliģiju – mazdaismu jeb zoroastrismu, kas pasauli uzskata par divu pretspēku cīņas lauku.
Tomēr Persijai bija arī dažas priekšrocības. Kalnos bija atrodami dažādi metāli, tai skaitā zelts un sudrabs. Cauri Persijai gāja ļoti nozīmīgi karavānu ceļi. Tirgotājiem, kas gribēja no Divupes nokļūt Vidusāzijā vai Indijā, vajadzēja šķērsot Persiju, Karavānu ceļi savienoja arī Kaspijas jūru ar Persijas līci.
559.g.p.m.ē. par kādas dienvidpersiešu cilts vadoni kļuva Kīrs Lielais, un viņa neparasto panākumu dēļ pirms tam necilā persiešu tauta nokļuva visu uzmanības centrā. Kīrs kļuva par visu persiešu valdnieku, nodibināja Ahemenīdu dinastiju un 549.g.p.m.ē. atbrīvoja savu tautu no Mēdijas virskundzības, bet teritorijas no Persijas līča līdz Halijas upei Mazāzijā, kuras pirms tam piederēja Mēdijai, nonāca persiešu rokās. 546.g.p.m.ē. Kīrs pakļāva Līdiju, bet 539.g.p.m.ē. – Babiloniju. Drīz (525.g. p.m.ē.) Persija iekaroja un pakļāva arī Ēģipti, tad paplašināja savas robežas līdz Indas upei austrumos, tā kļūstot par milzīgu impēriju.
521. gadā p.m.ē. Persijas valsts tronī sēdās Dārijs I no Ahemenīdu dzimtas sānzara. Tas bija otrs dižākais persiešu valdnieks. Kīra II slava saistīta ar lielvalsts teritoriālu izveidošanu, savukārt Dārijs I ir pazīstams kā plašu reformu realizētājs, kas radījis augsti attīstītu birokrātisku valsti. Dārija I valdīšanas laikā (521. – 486. g. p.m.ē.) Persija sasniedza vislielāko varenību. Dārijs I pirmo reizi Seno Austrumu civilizāciju vēsturē pakļāva dažas zemes Eiropas kontinentā – Balkānu pussalā un sāka lielo pusgadsimtu ilgo (ar pārtraukumiem) karu ar senajiem grieķiem.
Persijas varenība tomēr nebija ilgstoša. Tā zaudēja grieķiem Persiešu karus, kuru rezultātā Persijas varenība sāka arvien vairāk izplēnēt. Nāvējošu triecienu Persijas impērijai deva Maķedonijas Aleksandra karaspēks, vairāk kārt sagraujot persiešu spēkus 334.-331.g. p.m.ē. Persijas lielvalsts sabruka 4. gs. p.m.ē., kad 331. g. Maķedonijas Aleksandrs nopostīja Persepoli. Maķedonieši pielietoja inovatīvu militāro stratēģiju, kas deva lielas priekšrocības pār citu valstu spēkiem.
Neskatoties uz šīm un daudzām vēlākām militārām neveiksmēm, kas mijās arī ar veiksmēm, Persija ilgi pārdzīvoja Maķedonijas uzbrukumu. Pēc Maķedonijas Aleksandra negaidītās nāves starp viņa ģenerāļiem sekoja ilgstoša ķīvēšanās par Persijas troni. To beidzot ieguva Selecuss I, kas atjaunoja Persijas impērijas robežas līdz Indai, pakļāva Babiloniju un Sīriju, kā arī visu Mazāziju. Selucīdu dinastija, kas bija arī faktiskie Maķedonijas valdnieki, pārvaldīja impēriju līdz pat 2. gs. p.m.ē. Kopumā senās Persijas vēsture skaitāma līdz pat mūsu ēras 7. gs., kad to iekaroja arābi.
…
