Šajā kursa darbā es vēlos apskatīt pensiju līmeņu sistēmu, kuras reforma tika uzsākta 1990. – 1992. gadā. Šīs reformas mērķis bija pārveidot pensiju sistēmu atbilstoši jaunajiem sociāli - ekonomiskajiem apstākļiem Latvijā. Līdz tam pastāvošā pensiju sistēma neatbilda jaunajiem- tirgus ekonomikas principiem un līdz ar to vairs nespēja funkcionēt. Padomju Savienība mantojumā bija atstājusi dažādus atvieglojumus pensijām, kuriem nebija finansiāla seguma. Izdevumi pensiju izmaksām strauji auga. Taču arī likums “Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā 1991.gadā, bija valsts jaunām ekonomiskajām iespējām pārlieku dāsns un būtībā izrādījās neizpildāms.
Arī 1993. gada likums “Par valsts pensiju pagaidu aprēķināšanas kārtību” noteica, ka galvenā atbildība par nodrošinājumu vecumdienās ir valstij, nevis katram pašam. Cilvēki nebija ieinteresēti maksāt nodokļus, jo pensijas apmērs nebija atkarīgs no iemaksu apjoma.
Tolaik spēkā esošā nodokļu sistēma (augstā sociālā nodokļa likme) veicināja ēnu ekonomikas paplašināšanos. Pensiju lielums bija atkarīgs tikai no darba stāža un nevis no veikto iemaksu apmēra. Lai strādājošais iegūtu tiesības uz pensiju, pietika ar to, ja darba devējs veica iemaksas atbilstoši valstī noteiktajai minimālajai algai. Laikā starp 1991. un 1995.gadu personu skaits, par kuriem darba devēji veica iemaksas, saruka gandrīz par 50%.…