2.3.Pelnrušķītes tēls Kārļa Skalbes pasakā „Pelnrušķīte”
Kārlis Skalbe ir dzimis 1879. gada 7. novembrī Vecpiebalgā. Strādājis par politiķi, bijis latviešu dzejnieks un prozaiķis. Viņa tēvs bija kalējs, liels grāmatnieks. Māte – dzīvespriecīga, atjautīga, dedzīga dziesmu mīļotāja, un dzejnieks domā, ka no mātes viņš mantojis dziesmu garu. Kārlis Skalbe ir īsts un apgarots mākslinieks. Pagalam svešas viņam ir abstrakcijas, visu viņš skata un attēlo konkrēti. Apbrīnojami bagāti viņa izteiksmes līdzekļi, krāsaina un konkrēta viņa latviešu valoda, viņš smēlis iedvesmu tautas mākslas skaidrajos avotos. Kā retais viņš ir iedziļinājies latviešu tautas garamantās un Latvijas dabā, viņa darbi ir dzidri un sirsnīgi. Kāds kritiķis teicis, ka Oskara Vailda varonis bijis Skaistums, Skalbes – Tikums.
Kārļa Skalbes pasakas ieņem ievērojamu vietu viņa atstātajā mantojumā. Tikai nedaudzu pasaku vielu Skalbe aizguvis no latviešu tautas garamantām, viss vairums ir viņa paša izdomājums, bet gan ārkārtīgi tuvs latviskajai priekšstatu pasaulei. Pasaka, kura noteikti ieņem nozīmīgu vietu latviešu daiļradē un tautas sirdī, ir „ Pelnrušķīte”. Atšķirībā no citu autoru darbiem par šo tēlu, Skalbes pasaka „Pelnrušķīte” beidzas nelaimīgi. Autors galveno varoni apraksta kā netīrīgu meiteni, kura ir noklāta ar pelniem un savu sūro dzīvi pavada ar nesukātu galvu. Pasaka sākas līdzīgi, kā Grimmu variācijā par Pelnrušķīti – meitene strādā melnu darbu un ēd melnu maizi. Pamāte viņu iemet pelnos, lai viņai mūžīgi būtu darbs. Pelnrušķīte ir pilnībā bezspēcīga – „Pameita strādāja no tumsas līdz tumsai, bet viss, ko viņa iemantoja, bij’ pelni un asaras.” [3.104.lpp] Meitene ir ļoti sapņaina – „Bet Pelnrušķīte dziedāja, pati sevi manīdama: „Skanēs precinieku zvans, zeltā atbrauks princis mans. ”... ” [3.104.lpp]. …
