Peļņa ir ekonomiska kategorija . Lai varētu iegūt , veicot kādu darbību , peļņu ir nepieciešamais nosacījums , veikt vajadzīgu un ražīgu darbu . Vienkāršākajā izpratnē peļņa ir virsmaksa par padarīto . Attiecīgi jo vairāk tiek produktīvi padarīts , jo lielāka ir peļņa . Faktiski ekonomikā šāds šaurs izskaidrojums peļņai ir ļoti nepietiekams .
Ekonomikā pievienoto vērtību ( virsmaksu ) regulē daudz un dažādi nosacījumi . Piemēram , pieprasījums un piedāvājums tirgū , reālie ražošanas izdevumi , kā papildfaktors dažreiz pat neapmaksātie krēdīti . Par peļņas avotu tiek uzskatīti resursi ar savu jaunrades potenci . Savukārt uzņēmējdarbība ir šīs jaunrades potences izmantoāna . Peļņa tiek veidota izmantojot ražošanas faktoru un uz produkciju uzliekot pievienoto maksu . Atkarībā no tirgus situācijas , katrā no ražošanas resursu tirgiem , peļņa būs lielāks vai mazāks lielums .
Kā jau iepriekš tika minēts , pievienotās vērtības lielumu regulē tirgus pieprasījuma un piedāvājuma samērs . Attiecīgi mainoties tirgus konjuktūrai , veidojas atšķirīgi peļņas absolūtā lieluma varianti .
Teorijā ir svarīgi nejaukt peļņu ar procentiem no kapitāla . Tie ir divi atšķirīgi ienākumu veidi ar dažādiem avotiem .
Viena no pamata peļņas teorijām varētu tikt nosakta – peļņa un risks .
Jebkuram ir skaidrs , ka uzsākot jebkādu uzņēmējdarbības veidu , uzņēmējs riskē ar saviem ieguldījumiem un ja viņš savas darbības rezūltātā negūst peļņu uzņēmums var bankrotēt . Tas ir viens no tirgus ekonomiskās atlases veidiem , ja konkurents neiztur ekonomisko cīņu viņam nākas no tirgus aiziet . Teorijā varētu raksturot , ka šajā gadījumā peļņa ir maksa par risku . Svarīgi atzīmēt , ka arī iegūldījumi ir savstarpēji saistīti ar riska pakāpi . Piemēram , jo lielāks risks – iegūldījumu apmērs ir mazāks , bet attiecīgi samazinot risku ir prasība palielināt investīciju apjomu . Vienlaicīgi ir diezgan nepareizi uzskatīt , ka risks ir peļņas avots .
…
