Uzņēmējspējas kā resursi ar savu jaunrades potenci ir peļņas veidošanas avots. Uzņēmējdarbība ir šo iespēju izmantošana, ražošanas faktors, kas līdz ar pārējiem ražošanas faktoriem piedalās pievienotās vērtības radīšanā. Atkarībā no tirgus situācijas katrā no ražošanas resursu tirgiem peļņa būs lielāks vai mazāks lielums.
Uzņēmējdarbības galvenais mērķis - pelnīt naudu un dot īpašniekiem peļņu no uzņēmumā ieguldītā kapitāla.
Peļņa ir maksa par risku. Riska iespaids uz cenu un peļņu var īstenoties vienīgi pastarpināti ar pieprasījuma un piedāvājuma samēra palīdzību.
Valsts ar savu ekonomisko politiku var gan veicināt lielākas peļņas gūšanu, gan iegrožot tās lielumu n stimulējošo spēku. Valsts ir ieinteresēta, lai uzņēmumam ir lielāka peļņa, jo uzņēmums no peļņas valstij maksā nodokļus, kurus vēlāk valsts iegulda dažādu nozaru attīstībai, kā arī uzņēmuma lielāka peļņa spēj palielināt iedzīvotāju labklājības līmeni, kā arī iekšzemes kopproduktu.
Kaut arī uzņēmumi plāno gūt peļņu, tiem var rasties zaudējumi. Praktiski visās ES nodokļu sistēmās pieeja peļņai un zaudējumiem ir asimetriska: nodokļus no pelņas iekasē nodokļu gadā, kurā peļņa gūta, savukārt zaudējumu nodokļu vērtību nodokļu pārvalde neatmaksā tajā gadā, kad zaudējumi radušies. Tādēļ zaudējumi ir jākompensē ar citu, pozitīvu nodokļu bāzi uzņēmumā vai uzņēmumu grupā, lai izvairītos no „pārmērīgas nodokļu iekasēšanas”. Tādējādi var izvairīties no naudas plūsmas nepilnībām, kas izriet no kavēšanās, ar kādu tiek uzskaitīti zaudējumi, t.i., veicot zaudējumu pārnešanu uz nākamo gadu un atskaitot no nākotnes peļņas, salīdzinot ar tūlītēju atskaitīšanu no citas, pozitīvas nodokļu bāzes. Pārrobežu zaudējumu segšana novērstu zaudējumu „iestrēgšanu” dažādās struktūrās.
Šī darba mērķis ir noskaidrot, peļņu ietekmējošos faktorus un peļņas ietekmi uz motivāciju, dibinot uzņēmumu noteiktā nozarē.…
