Par peļņu ir sarakstīti grāmatu kalni. Vēl vairāk ir dažādu rakstu. Autori, apcerot vienu un to pašu peļņas gūšanas, sadales un izlietošanas problēmu, sniedz diametrāli pretējus raksturojumus, pauž krasi atšķirīgus viedokļus un visu to izklāsta kā neapgāžamu "patiesību pēdējā instancē". Nav nekas vienkāršāks kā peļņu populistiski pasludināt par visa ļaunuma sakni. Pietiek peļņas kāri savienot ar varaskāri, lai lasītāju priekšā uzburtu asinis stindzinošu apokalipses ainu. Tā nav nejaušība, ka K.Markss "Kapitālā" citē kādu mazpazīstamu angļu autoru T.S.Duningu: "Kapitāls baidās no peļņas trūkuma vai no pārāk mazas peļņas, tāpat kā daba baidās tukšuma. Bet, ja ir pietiekama peļņa, kapitāls kļūst drošsirdīgs. Nodrošiniet 10 procentu, un kapitāls atļauj sevi visādi izlietot; nodrošiniet 20 procentu - tas kļūst rosīgs, 50 procentu - tas noteikti gatavs lauzt sev kaklu; 100 procentu - tas min ar kājām visus cilvēku likumus, 300 procentu - nav tāda nozieguma, kuru tas neriskētu izdarīt, kaut arī draudētu karātavas."
Vienlaikus var apgalvot, ka peļņa ir ražošanas attīstības un progresa nosacījums.
Peļņas kategoriju tirgus ekonomikas teorijā nedrīkst mālēt vienīgi melnā vai tikai tīri baltā krāsā. Nepieciešama bagāta pustoņu palete. [1;112]
1.Katram ienākumam, ko saņem ražošanas resursu īpašnieks, ir savs avots;
2.šis avots saistās ar noteiktu jaunrades spēku, ar tām spējām potenci, kas piemīt katram no ražošanas resursiem;
3.uzņēmējdarbībā visi ražošanas resursi mijiedarbojas, jaunrades, ražīguma spēki kopīgi rada pievienoto vērtību;
4.ikvienam no ražošanas resursiem ir sava tirgus cena, kuras līmeni regulē pieprasījuma un piedāvājuma samērs, konkurence, daudz dažādu tirgus nosacījumu.
Viss iepriekš minētais pilnā mērā attiecas uz peļņu kā ekonomisku kategoriju. Grūtības peļņas izpratnē rada apstāklis, ka tīrā viedā šī kategorija saimniekošanas, tirgus virspusē neparādās…